Jaunākajam dalībniekam, kas šogad kājām mēro ceļu uz Aglonu, ir seši gadi, bet krietni cienījamākā vecumā ir 75 gadus vecā Vladislava Robežniece, kura svētceļojumā dodas piekto gadu pēc kārtas. «Ziņas» ar svētceļniekiem tikās Mežciemā pēc pirmā noietā ceļa posma, kad grupa piestāja, lai atpūstos.
Svētceļojuma vadītājs priesteris Jurijs Gorbačevskis ir priecīgs, ka pulkā daudz jauniešu un pagaidām laiks lutina ar skaidrām debesīm un mērenu siltumu. Uz jautājumu, ko, dodoties garajā ceļā, svētceļnieki likuši ceļa somās, atbildes skanēja dažādas: Svētos rakstus, telefonu, dzērienu, dziesmu grāmatu, ķemmi, plāksterus, fotoaparātu, lietusmēteli, čipsus un citas nepieciešamības lietas, ar kurām cits ar citu labprāt padalās. Arī cilvēki, kas uzņem vai sagaida svētceļniekus, allaž esot atvērti, laipni un dāsni – kāds vīrs iedevis maisiņu ar āboliem, daži cienājot ar medu, gurķiem un citiem lauku labumiem.
Uzauga kopā ar Dievu
«Ejot es lūdzos par Latviju, par priesteri. Domāju par veselību, lai Dievs man palīdz aiziet pie viņa, jo gadiņu ir daudz. 300 kilometru noiet nav grūti, jo ik pa laikam atpūšamies un kājas man ir veselas – var izturēt. Galā sajūtas ir ļoti labas – jūtos tīrāka, vieglāka. Svētceļojumā eju viena, jo ģimenes man nav. Kad man bija seši gadi, mammu noslepkavoja, un es paliku bārenīte. Pirms nāves mammīte vēlēja, lai es nonāktu Dieva rokās, sakot, ka Viņš mani izaudzinās, – tie bija viņas pēdējie vārdi. Tā es uzaugu ar Dievu,» stāsta Valentīnas kundze. Kājas atpūtināt piestājušas arī Kristīne Gintere ar māsu Katrīnu no Kalnciema, līvbērzniece Karīna Rihtere – meitenes jautri čalo un par nogurumu nedomā. Desmitgadīgā jelgavniece Marta Ozola uz Aglonu iet jau sesto gadu, šogad bez mammas, kura vēl ir gaidībās, bet līdzi devušies divi Martas brāļi. Grūtākais ir garākais ceļa posms – ap Ērberģi. Šogad tas tiks sasniegts pirmdien, tad dienā nāksies noiet ap 30 kilometru.
Klusuma stundā nerunā un nesveicina
Jelgavniece Sanita Salmiņa uz Aglonu iet regulāri. Pirms 20 gadiem viņa svētceļojumā netālu no Aglonas nokristīta: «Man šis svētceļojums ir ļoti nozīmīgs. Eju, lai vairāk padziļinātu sevi ticībā, satiktu patiesi Dievu, sajustu viņa klātbūtni, varbūt nedaudz mainītu un pilnveidotu sevi, atrastu savas dzīves aicinājumu un saprastu, kurp Dievs mani vēlas virzīt.» Pēc atelpas svētceļnieki devās tālāk. Pēc programmas viņiem paredzēta klusuma stunda, kad visi ies klusēdami, nevienu nesveicinādami un nesarunājoties. Trešdienas pievakarē naktsmiers tika rasts Staļģenes vidusskolā. Piebilstams, ka somas un virtuve svētceļniekiem brauc līdzi autobusā, kur strādā arī saimniece. ◆
