Klāt daudzās svētku dienas. Tiešām – svētku? Šis jautājums šodien ne vienam vien jaucas pa galvu. Ikdienā tik to dzird – krīze, krīze, krīze… Globālā, Eiropas, Latvijas, varbūt paša bankas kontā un makā. Jāpiekrīt, iespējams, tā būs taisnība. Jāpiekrīt arī, ka pēc svētkiem gaidāmas varbūt ne tās pašas labākās dienas valsts un paša dzīvē. Bet vienlaikus nav nekā tāda, kas liktu nokārt galvu un, klēpī rokas salikušam, ļauties dzīves un likteņa straumes tecējumam.Pirms dažām dienām, 11. novembra vakarā, mūsu «pagasta» (lai man piedod pagastvecis, jo patiesībā dzīvoju novadā) kultūras dzīves centrā izrādīja kinofilmu «Rīgas sargi». Kas pārsteidza? Pārpildītā skatītāju zāle, kas tāda ir vien lielu svētku un godu reizēs. Piekritīsiet, varbūt šī nav augstākās raudzes mākslas filma, varētu arī vēlēties precīzāku tālā 1919. gada novembra vēsturisko cīņu par Latvijas neatkarību atainojumu. Tajā pašā laikā bija sajūtams, ar kādu interesi daudzi vecie un jaunie skatītāji dzīvoja tām līdzi. Viņi ar sirdi juta to, ko gribēja pateikt kinofilmas veidotāji. To, ko vienlaikus grūti un viegli pateikt vārdos, – patriotismu. Tas virmoja gaisā un, filmai beidzoties, skanēja mūsu aplausos tiem, kuri ekrānā izcīnīja mūsu valsts tiesības pastāvēt. Jā, mēs visi aplaudējām. Ne aicināti, bet tāpēc, ka tā gribējām pateikties Lāčplēšiem.Mums nav tiesību teikt – mīlu šo zemi, bet ne valsti. Tas, kas mums nepatīk, nav valsts. Tā galu galā esam arī mēs paši. Un tāpēc šiem svētkiem jābūt un jāskan.
