Šī bija spraiga nedēļa, jo aizritēja Sieviešu dienas noskaņās. Visu laiku darbs, darbs, darbs, nekādas privātās dzīves vai atpūtas.
Šī bija spraiga nedēļa, jo aizritēja Sieviešu dienas noskaņās. Visu laiku darbs, darbs, darbs, nekādas privātās dzīves vai atpūtas. Jau nedēļas sākumā gatavojos 8. marta norisēm – piegādāju ziedus un veidoju pušķus. Patīkamu pārsteigumu pirmdien sagādāja mana divpadsmitgadīgā meita – nopelnīja desmitnieku ģeogrāfijā. Lepojos ar viņu.
Nākamās dienas rītā darbā biju jau pulksten 6.30, jo vīrieši ļoti savlaicīgi sāka rūpēties par to, lai svētkos ar ziediem varētu sveikt savas mammas, māsas, draudzenes un sievas. Visu dienu pavadīju, pildot pasūtījumus. Tie atšķīrās – veidoju gan nelielas kompozīcijas no ierastiem pavasara ziediem, gan milzīgu buķeti no daudzām orhidejām. Pārnākot mājās, bija sajūta, ka esmu izspiests, tāpēc pēc vakariņām uzreiz devos pie miera.
8. marts bija īpaša diena. Sievu apsveicu, nosūtot īsziņu un ar tradicionālajām tulpītēm, jo uzskatu, ka Sieviešu dienā jādāvina tieši šie ziedi, un atkal darbs, darbs, darbs. Vajadzēja daudz braukāt, lai izpildītu pasūtījumus. Savukārt veikalā ar vienu roku veidoju pušķus, ar otru rakstīju kartītes, jo daudzi vīrieši, kas pašlaik atrodas ārzemēs, pa faksu atsūtīja apsveikumu un izteica vēlmi, lai mīļotā sieviete 8. martā saņem ziedus un kartīti. Sieviešu diena bija saulaina. Bija prieks noraudzīties sieviešu smaidā. Šķita, ka pat ielas kļuvušas gaišākas. Ar floristiku nodarbojos jau 15 gadu un esmu novērojis, ka cilvēkiem šie svētki ir vajadzīgi, jo, salīdzinot ar Valentīna un Mātes dienu, šajā vīrieši ir visaktīvākie, īpaši šogad. Veltīgi tie izsvītroti no kalendāra. Bet darba trešdien bija daudz, strādāju kā bārā – līdz pēdējam klientam – un mājās ierados pēc pulksten vienpadsmitiem vakarā.
Ceturtdien bija neliels atelpas brīdis pēc trakās nedēļas pirmās puses. Tikai rīts tāds astotais ar pusi marts – veikalā iemaldījās viens otrs mazliet aizsvinējies vīrietis, lai iegādātos ziedu savai mīļotajai sievietei. Pēc tam bija nedaudz brīvāks laiks, tāpēc varēju pievērsties kursa darba rakstīšanai. Pirms kāda laika izdomāju, ka jāmācās, un tagad studēju 3. kursā Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Ja sanāks, būšu ekonomists. Vakarpusē “paķimerējos” ap makšķerēm, jo svētdien plānoju doties bļitkot.
Piektdienas pirmo pusi pavadīju darbā, bet pēcpusdienā – lekcijas, turklāt divas ieskaites. Sagatavojies biju – šo to paveicu pagājušajā nedēļā.
Šodiena ne ar ko neatšķiras no citām sestdienām – no rīta mācības, pēcpusdienā darbs, bet rīt gan došos makšķerēt, protams, ja ledus neizkusīs. Ar makšķerēšanu ir tā, ka reizēm mēnešiem neesmu bijis, tad pēkšņi ienāk prātā, ka vajag, un viss. Bļitkojot pat nav svarīgi, vai makšķeres galā ir zivs vai nav. Man patīk klusums, sēdēt vienatnē un filosofēt par dažādām lietām.
Prieks par mūsu prezidenti, kas ir viena no spēcīgākajām Eiropas kandidātēm ANO ģenerālsekretāra amatam. Latviete pie “lielā kuģa stūres” – tas būtu jauki. Bet kreņķis – par musulmaņu aktivitātēm un hokeju. Pasaules hokeja čempionātu biju plānojis vērot klātienē, taču tagad šķiet, ka spēlēm līdzi just nāksies pie televizora ekrāna. Pārāk dārgas biļetes, turklāt nemaz ne tik viegli iegādājamas.
