«Augstāk, spožāk, vairāk, lētāk!» aicina Eiropas bākugunis, Ziemassvētku laikā spīdēdamas jo spilgti. Taču «Ziņas» brauc krēslainā vakarā pa ziemīgi slidenu ceļu, un tas iet pretējā virzienā.
«Augstāk, spožāk, vairāk, lētāk!» aicina Eiropas bākugunis, Ziemassvētku laikā spīdēdamas jo spilgti. Taču «Ziņas» brauc krēslainā vakarā pa ziemīgi slidenu ceļu, un tas iet pretējā virzienā. Piesnidzis ir arī Sesavas pagasts. Bet Spodru mājās spīd spodri logi un debesīs ceļas dūmu strūkliņa. Jaunais saimnieks, izrādās, kurina pirti.
Vai pirmssvētkiem nav par agru? - brīnāmies. Protams, galvenā pēršanās būšot Ziemassvētku pievakarē, bet šoreiz pirts esot mums par godu iekurināta. Jo kas tad tur liels stundu kurini, un tad jau var iet iekšā, skaidro saimnieks.
Kad tavu kreņķi, mums pēršanās šoreiz nu nemaz nav ieplānota! Bet līdz ar pirtssmaržām no pagrabstāva visā mājā izplatījies arī viesmīlības gars. Lielajā istabā jau pušķota eglīte. Koka tīnē dāvanai domāts cimdu pāris. Izskatās, ka Saulgriežu svētki Sesavai tuvojas bez gaidīšanas uztraukumiem un pavisam rāmi.
Pret uztraukumiem mums ir sava recepte, smej māju saimniece Spodra Plokšte. Mēs ar vedeklu ķeramies pie adīkļa. Dēls dodas pie koka darbiem. Paiet laiciņš, kaut kas ir padarīts, un visi uztraukumi arī pāri.
Istabā visapkārt dažādi plauktiņi, ķeblīši, vairāki vērpjamie ratiņi, tītavas, izšūti galdautiņi. Vai tas viss būtu «uztraukumu ārstēšanas» rezultāts? Tas, protams, ir joks.
Koka darbi lielākoties vēl nelaiķa saimnieka virpoti, izrāda Spodras kundze.
Jau pieci gadi kā mājastēvs ir smilšu kalniņā. Toties prieks, ka dēlam Rolandam arvien biežāk griboties pie kokapstrādes rīkiem ķerties. Skat, aizkaru stangas ar izvirpotām maliņām ir viņa roku darbs.
Pilsētnieciskās manieres gan arvien vairāk pārņem arī lauciniekus. Agrāk saimniece visiem pa zeķu un cimdu pārim vai pat lielākam apģērba gabalam uz svētkiem adījusi. Saimnieks mīlējis pa kādam svečturim uztaisīt. Šogad vairs to darinājumu tik daudz neesot.
Airita gan savai mammai skaistus dūraiņus noadījusi, Spodras kundze palepojas ar savu vedeklu.
Airita darbīgajai vīramātei nu īsti pa prātam gadījusies: šujot, adot, ēst gatavojot, ziemai pārtiku konservējot.
Trīsgadīgā mazmeitiņa Arta no rīta līdz vakaram spējot tik palīdzēt. Tā pa visām trijām arī Ziemassvētku cienasts būšot ātri vien gatavs un atliks laika gan pirtī iešanai, gan svinēšanai. Pa starpu vēl varēšot dzejolīšus un dziesmiņas kopīgi atkārtot, lai Ziemassvētku vecīti kā nākas sagaidītu.
Galdā noteikti jābūt deviņiem ēdieniem, apgalvo saimniece. Protams, nedrīkst pietrūkt zirņu. Bet jāvāra arī tā, lai var vakara gaitā apēst, citādi nākamais gads būs asarās. Kāpostiem jābūt. Desiņām. Ja ir, tad arī cūkas šņukurītim. Mums gan šogad šņukurīša nebūs, skaidro Spodras kundze.
Pensionētā skolas saimniece, protams, visu svētku galdam radusi gatavot pati. Turklāt bez pavārgrāmatām.
Nē, piparkūku mīklu gan esmu no grāmatas skatījusies, ēstvārīšanas meistariene tomēr atzīstas.
Visas dzīves gudrības viņa esot mācījusies no vecāsmammas un mammītes. Vai jaunie tagad ko pārņem arī no viņas? Kā nu ne. Tomēr, runājot par Ziemassvētkiem, Spodras kundzei ir bažas, ka palēnām arī mums tuvojas laiks, kad visu sapirksim veikalā un svētki «būs gatavi».
«Esmu beidzot galā ar pirkumiem, un ir tā mazliet dīvaini ap dūšu. Acu priekšā tās milzīgās cilvēku masas, kas streipuļo no viena veikala uz otru, sievas ar vīriem, kas negribīgi viņām seko, bērni ar bulciņām rokā, lai turētu muti ciet… Visi dodas lielos daudzumos sapirkties, lai pēc tam lielos daudzumos visas šīs lietas viens ar otru mainītu un pēc tam vēl, iespējams, ietu uz veikalu atpakaļ mainīt, jo viņiem nepatīk… Vai tāpēc ir Ziemassvētki vajadzīgi?» tā vēstulē Saulgriežu priekšvakarā uz mājām raksta kāds ar vienu kāju Eiropā iekāpis jauns latvietis. Raksta, pēc piparkūku smaržas, kāpostiem un lauku pirtiņas atpakaļ lūkodamies un – vairs īsti nesaprazdams, ko ar šīm izjūtām darīt.
