1. septembris gandrīz tikai zīdaiņiem nav īpaša diena. Jau no diezgan agrīna vecuma tiekam radināti pie Zinību dienas kā svētkiem.
1. septembris gandrīz tikai zīdaiņiem nav īpaša diena. Jau no diezgan agrīna vecuma tiekam radināti pie Zinību dienas kā svētkiem. Ne viena vien ģimene atzīst, ka pirmos gadus pēc pēdējā “putnēna” izlidošanas no ligzdas šī diena šķiet tāda patukša.
Tie ir svētki arī vecajiem skolotājiem, kuriem aktīvākā dzīves daļa aiz muguras. Jelgavā neformālajā pensionēto skolotāju apvienībā darbojas aptuveni 60 bijušo pedagogu. Apvienību var nosaukt par nobriedušu, jo tai ir četrdesmit gadu vēsture. Kopš deviņdesmito gadu sākuma to vada Mirdza Blūma. Viņa pastāstīja, ka skolotāji 1. septembri pavada mājās, jo gandrīz katram ir kāds apsveicējs, kas gadu no gada atceras pateikt paldies. Arī M.Blūmai vēl nekad nav nācies šajā dienā būt vienai, jo vienmēr kāds viņu atminas. Tāpēc pensionētie skolotāji savu tikšanos tradicionāli atliek uz mēneša beigām.
Lauma Apsīte optimizācijas rezultātā (to viņa saka ar optimistiski delverīgu un daudznozīmīgu pieskaņu) pēc desmit Miezītes skolā nostrādātajiem gadiem nonākusi toreizējā 2. vidusskolā un tur pavadījusi 31 sava mūža gadu kā ģeogrāfijas, dabas mācības skolotāja un klašu audzinātāja. “Ja man divnieks bija jāliek divas reizes pēc kārtas, tad pirmo es liku skolēnam, bet otro sev, jo uzskatīju, ka neesmu mācējusi izdarīt darbu,” teica 77 gadus vecā skolotāja. Mācību gadam sākoties, viņa novēl, “lai būtu garīgs lidojums, nevajag visu mūžu dzīvot kā pa tumsu un beigās atjēgties par neizmantotām iespējām”, bet vecākiem skolotāja vēlēja būt saviem bērniem par draugiem, mīlēt tā, lai bērns māju izjustu kā vietu, kur atpūsties, “atslēgties” no bara ietekmes un gūt jaunus spēkus.
Ilgas Ziemeles skolotājas mūžs ir netradicionālāks. 1. septembris gan tiek svinēts, bet ģimenes lokā, jo mazmeitas vēl mācās. Pati 1950. gadā beigusi Jelgavas vakarskolu. Tolaik karš bija pārrāvis izglītības iespējas daudziem jauniešiem. Daudzi viņas skolasbiedri kļuvuši par ārstiem, skolotājiem, augstskolu pasniedzējiem. Pati visu darba mūžu pavadījusi, strādājot ar vakarskolēniem. Pēdējos 12 gadus veltījusi kolonijas vakarskolai (cietumā). 1. septembra ziedus saņēmusi reti. Vakarskolēniem viņa vēl izturību, gribasspēku. “Ļoti jāgrib, lai tiktu galā ar grūtībām. Novēlu mērķa apziņu. Pat, ja pašlaik nav darba, ir jāgrib mācīties un sasniegt iecerēto.”
Gunārs Apse gadu gadiem skolēnus aizrāvis ar savu spēju atraktīvi stāstīt, asi domāt un tieši runāt. Tā viņš uzrunāja arī “Ziņas”, neslēpjot, ka ne viss, ko prese piedāvā, atbilst viņa vērtību izpratnei.
Šis gads ir pirmais, kad ģeogrāfijas skolotājs ar vairāk nekā 50 gadu darba stāžu, kas mācījis zēniem arī cirvi un zāģi rokās turēt, vadīs citā manierē, jo no 1. augusta aizgājis pensijā. “Mīļā sirds” – tā viņš gadu gadiem uzrunājis savējos skolā.
G.Apse nemaz nav iedomājams bez “mīļās sirds”, to zinās katrs, kas pie viņa pavadījis kaut vienu stundu. “Realizācijas termiņš ir beidzies. Balerīnām un skolotājiem jāzina savs laiks. Ja nu man kaut kas jānovēl, vēlēšu nevis labu veselību, bet smagi saslimt… ar tūrismu.
