Klusa nakts, svēta nakts! Tiesa, kad nākot mājās no baznīcas, zvaigžņoto (vai drīzāk mākoņu apēnoto) ausīs vēl skanošo melodisko klusumu pēkšņi pārtrauc nez no kurienes uzradies salūtblīkšķis, jūties atkal atgriezies Jelgavā, pavisam tālu no slavenās kūtiņas «Dāvida pilsētā, kur Jēzus silītē dus».
Vai tāpēc vainosim salutētāju? Un ja nu šis blīkšķis viņam sagādājis neviltotu prieku? Tagad gan jaunā paaudze zināšanas par pasaulē slavenāko jaundzimušo apgūstot svētdienas skolās, kristīgās mācības stundās vai cītīgi pārlasot bībeles jauno tulkojumu. Kad mēs augām (un Ziemassvētkos bija sniegs), tad tādu iespēju nebija, tāpat kā nebija Ziemassvētku vecīša. Neteikšu, ka tāpēc ļoti pārdzīvojām, jo Salatētim Jaungada dāvanu maisu sarūpēt bieži vien bija vieglāk nekā tagadējam vecītim. Un, ja veikalu plaukti bija tādi patukšāki, allaž izlīdzēja kāda gādīga Sniegbaltīte.
Bet, ja neesi «no bērna kājas» reliģijas smalkumus apguvis, vai kāds brīnums, ka salūts izsprūk nevietā un nelaikā. Un ej nu tagad izšķiro, kurš vakars jāpavada klusā ģimenes lokā, kurā skaļi jālīksmo petaržu sprādzienu pavadībā.
«Svētkos, arī Ziemassvētkos, cilvēks ilgojas pēc pierastā,» tā šajās dienās manas draudzes mācītājs pamatoja, kāpēc netiks rīkots pirms gada daudziem prieku sagādājušais «teatralizētais» (cik nu tas iespējams ar draudzes locekļu aktierspējām) uzvedums par Ziemassvētku brīnumu. Pēc interneta komentāriem spriežot, vēl vairāk bijis to, kas «tādu balagānu vairs baznīcā redzēt nevēloties».
Arī šogad Ziemassvētku vakarā baznīcas būs pārpildītas. Neatkarīgi no konfesionālās piederības un, atļaušos teikt, ticības Visaugstākajam. Ja ar reizi gadā tev baznīcas pietiek, lai tā būtu. Laipni aicināti!
Nedusmosimies arī uz tiem, kam lielākie svētki būs pēc nedēļas – ar vecu draugu satikšanos pirtī, zivju galerta bļodu un pamošanos ne savā pilsētā. Jo cilvēks ilgojas pēc pierastā. Un mīlestības, kā daudziem par leģendu kļuvušajā filmā. ◆
