Ir saulains Raiņa 135. dzimšanas dienas rīts. Ceļš mani ved uz Dobeli pie ģimnāzijas zēniem un meitenēm, lai parunātu par dzeju, par dzīvi.
Ir saulains Raiņa 135. dzimšanas dienas rīts. Ceļš mani ved uz Dobeli pie ģimnāzijas zēniem un meitenēm, lai parunātu par dzeju, par dzīvi. Tātad vēl viena Raiņa stunda garajos skolotājas darba gados. Ko viņiem teikšu? Vai pārliecināšu par to, ka šīs izcilās personības daiļradei patiešām ir liela nozīme cilvēka dzīvē, ja vien viņš tai ir pietuvojies? Un kad par tādu tā kļuva manā dzīvē? Atkal domās jāatgriežas skolas gados, kuros lielu vietu ieņem Jelgavas Pedagoģiskā skola un skolotāja Raja Pētersone. Viņas metode bija vienkārša – daudz Raiņa dzejas bija jāiemācās no galvas. Nevis atsevišķas rindas, bet veseli dzejoļi. Gribējās tam mazliet pretoties, un tikai vēlāk sapratām, ka pieņemt dzejā izteiktās domas iespējams tikai tad, kad dažādās dzīves situācijās tās atbalsojas tevī kā pārdzīvojumu un atziņu kopa.
Vidusskolas laika pašā viducī sarunas par Raiņa uzrakstītā nozīmīgumu bija aizraujošas. Bieži tās bija svētku stundas – arī manis neparedzētas. Atceros kādu rītu Jelgavas mūzikas vidusskolā. Veru klases durvis, pabrīnīdamās, ka aiz tām nav parastās gaismas. Pēkšņi ieraugu – uz klavierēm deg sveces, kāds klusi spēlē, un, man ienākot, sāk skanēt Spīdolas monologs no «Uguns un nakts». Jā, protams, tur ir arī Anda Kalēja – meitene, kurai pašai vārdi rindojas pirmajos teiktajos dzejas pantos. Cik dažādas ir klases, tik dažādi izejam cauri Raiņa mācīšanās laikam. Ar vieniem klausāmies jūru pie Raiņa priedēm, ar citiem par «kalnā kāpēju» runājamiem pie Rēriha gleznas Mākslas muzejā. Kaut kad reiz esmu izbridusi caur aizvainojumu un pazemojumu purvu, Juglas ģimnāzijā uz sava skolotāju galdiņa zem stikla palieku uzrakstītus vārdus no lugas «Jāzeps un viņa brāļi»:
«Ļauj sevīm darīt pāri, jo tu liels,
Un sevi neaizstāvi, jo tu stiprs,
Un citu nesamin, jo tu to spēj,
Bet pacel citu, un tu celsies pats.»
Tajā gadā audzinu sesto klasi. Pie galda bieži bērni pienāk un lasa uzrakstīto. Visvairāk Kaspars. Kad pēc sešiem gadiem vidusskolas beigšanas eksāmenā viens no sacerējuma tematiem ir «Raiņa dramaturģijas atziņas», Kaspars izvēlas šo tēmu un ievadā stāsta, ka lasīt Raini, interesēties par viņu aicinājusi vēlēšanās izprast vārdus, ko skolotāja bieži pārlasījusi.
Ar vienu no klasēm Juglas ģimnāzijā bijām apkopojuši materiālus par daudzām personībām, kas strādājušas ciešā saskarē ar Raiņa daiļradi. Intervijas ar māksliniekiem, aktieriem, rakstniekiem deva ainu secinājumam – saskare ar Raiņa daiļradi atstāj dziļas pēdas. Tā ceļ uz augšu, virza uz priekšu.
