Teātra dienā Alunāna mājā un 1. ģimnāzijā pieminēs «teātra karalieni» Elzu Radziņu, Ozolniekos pulcēsies rajona amatierteātri, bet visnetradicionālākā un sportiskākā skatuves māksla valdīs Jelgavas Studentu teātrī.
Teātra dienā Alunāna mājā un 1. ģimnāzijā pieminēs “teātra karalieni” Elzu Radziņu, Ozolniekos pulcēsies rajona amatierteātri, bet visnetradicionālākā un sportiskākā skatuves māksla valdīs Jelgavas Studentu teātrī.
Divi 27. marta sarīkojumi Jelgavā, kā “Ziņas” jau rakstīja, būs veltīti aktrisei E.Radziņai, kam 10. februārī būtu apritējis 90 gadu. Atceres pēcpusdiena un māksliniecei veltītas grāmatas – Helgas Ingeborgas Melnbārdes un Oļģerta Šalkoņa sarakstītās “Elza no Elku ielas” – atvēršanas svētki pulksten 16 paredzēti Ādolfa Alunāna memoriālajā mājā, bet pulksten 13.30 savu absolventi pieminēs Jelgavas 1. ģimnāzija.
Vakarā Teātra dienu svinēs arī Ozolniekos. No pulksten 19.30 ar fragmentiem no izrādēm un muzikāliem priekšnesumiem novada tautas namā sevi un skatītājus raudzīs priecēt Jelgavas rajona amatierteātri.
Bet Jelgavas Studentu teātrī (JST) pulksten 19 būs iespēja pārliecināties par teātrasporta spēju aizraut skatītājus un likt viņiem izdomāt, ko un par ko spēlēt aktieriem. Svētku spēlēs JST dalībnieki sacentīsies gan ar sevi, gan ar viesiem no Rīgas – improvizācijas studiju “Citrons”. Teātris, kam nav režisora – ir aktieri. Nav scenogrāfa – ir aktieru un skatītāju iztēle. Nav orķestra – ir diskžokejs. Nav lugas – ir absolūtā spontanitāte, aktieri lomai sagatavojas dažās sekundēs pēc skatītāju ieteikumiem. Izrāde var būt gan jautra, gan skumja – tāda pati kā dzīve. Tā improvizācijas teātra principus savā mājas lapā formulē “Citrons”. Otrdienas vakarā viņi ar mājiniekiem cīnīsies par skatītāju labvēlību (publikas piešķirtajiem punktiem), bez iepriekšējas gatavošanās atveidojot klātesošo ierosinātas ainiņas, izmantojot stingri noteiktas vārdiskas izteiksmes, mīmikas un kustību tehnikas.
Pie režisores Astras Kacenas JST skatuves pieredzi, gan “sportojot”, gan spēlējot tradicionālas formas izrādēs, guvušas divas “citronietes” – vadītāja Zane Seipule un jelgavniece Dina Maido. Pārējiem aktierisko dotību izkopšanas galvenā skola bijusi darbošanās studijā, kas dzima pirms pāris gadiem. Apmēram pusi kolektīva līdzšinējā mūža tam ir tagadējā pastāvīgā spēles vieta Vecrīgā – klubs “Austrumu robeža”, kur “Citrons” draugus impromīļotājus pulcē katru trešo ceturtdienu (tuvākā izrāde – 5. aprīlī pulksten 19). Tajās redzamais improvizācijas teātris – “Citrona” pamatdarbības veids – no “sportiņa” atšķiras ar garāku, sižetiski strukturētu formu un spēlētāju lielāku brīvību izteiksmes līdzekļu izvēlē.
“Citrons” ir deviņi aizrautīgi cilvēki, kurus, pēc Zanes teiktā, kopā sanākot, vienojusi vēlme tikt vaļā no “skatuves bailēm”, vēl joprojām vieno prieks, ko gūst no izdevušās saspēles un tā, kā to novērtē publika. Tās atsaucība izpaužas ne tikai skatītāju dalībā izrāžu veidošanā, bez kā šis teātrspēles veids vispār nav iedomājams (turklāt tikai tā var gaisināt daudzu pārliecību, ka “īstenībā viss jau iepriekš sarunāts” – šaubas, kas katra improvizatora ausīs, protams, skan kā kompliments). Atsaucība nozīmē arī to, ka klubs vienmēr esot pilns. Vēl vairāk – skatītāju loks sezonas laikā paplašinājies tādā mērā, ka aktuāls jau labu laiku esot tāds biļešu iegādes veids kā iepriekšpārdošana.
