Lai ko varētu teikt par mums, Latvijā dzīvojošiem, vienu nevar noliegt – pa grāvjiem dzīvojamies ne pa jokam. Ar to domāts sensenais teiciens par braukšanu no viena grāvja otrā. Teiksim, stājoties Eiropas Savienībā, nācās tās likumdošanas prasībām pieskaņot mūsu likumus un noteikumus, kas attiecināmi uz lauksaimniecības produktu ražošanu. Protams, viss bija saistīts ar patērētāju tiesībām saņemt drošus produktus. Tas jau nekas, ka tur, kur Eiropa patērētāju drošību panāca ar labas ražošanas prakses rekomendācijām vai ieteikumiem, pašmāju likumtaisītāji to visu ierakstīja kā obligātas prasības. Daļa normu jau ir vai tiks atceltas netālā nākotnē. Bet šoreiz par grāvjiem, pa kuriem mums tā patīk vazāties. Proti, piena ražotāji – zemnieki ilgus gadus raudāja gaužas asaras, ka viņiem, nabagiem, neļauj savu produkciju tirgot pa tiešo patērētājiem. Likumdošana tagad gājusi piena ražotāju un mūsu – patērētāju – interešu virzienā. Pienu un tā produktus nu varam nopirkt tepat Jelgavas tirgū. Arī vienā otrā mazajā veikaliņā. Bet medaļai ir otra puse. Proti, šo produkciju sākuši piedāvāt visi, kam nav slinkums. Nav īsti pārliecības, ka no mājas pagalmā iebraukuša apskretuša auto izņemtās tikpat šaubīga paskata kannas ieliets piens vēlāk nesagādās veselības problēmas. Protams, brīva izvēle, ko un kad iegādāties, ir laba lieta. Vien absolūts bardaks šajā jomā ne pie kā patīkama nenovedīs. Pietiks pusmājai saslimt, piemēram, ar dizentēriju, lai labi gribētā ideja sevi diskreditētu.
