Šogad martā būs jau trīs gadi, kā mūsu vidū nav pazīstamā cukurrūpniecības speciālista Dr. Ing. Jāņa Lažes. Viņš bija kā dzīvā saite starp Latvijas cukurrūpniecības dibinātāju savu tēvu Jāni Laži un mūsdienām.
Šogad martā būs jau trīs gadi, kā mūsu vidū nav pazīstamā cukurrūpniecības speciālista Dr. Ing. Jāņa Lažes. Viņš bija kā dzīvā saite starp Latvijas cukurrūpniecības dibinātāju savu tēvu Jāni Laži un mūsdienām. J.Laže juniors bija atjaunotā nozares žurnāla “Cukurbiešu Kultūra un Cukurrūpniecība” galvenais redaktors. Tajā publicēja mūsu valsts inženierzinātņu pārstāvju un agronomu rakstus par nozares pagātni, tagadni un nākotni. J.Laže vēl labu laiku pirms Latvijas iestāšanās ES publicēja rakstu “Latvijas cukurrūpniecība tālajā nākotnē” (“Cukurbiešu Kultūra un Cukurrūpniecība”, 1999.g., nr.3./4.). Jāņem vērā, ka tad Jēkabpils Cukurfabrika vēl nebija bankrotējusi. Jāpiebilst, ka tā pamatā bija pētījums, ko veica zinātnieku (inženieru, agronomu, ekonomistu) grupa. Raksta daļa par ES cukura politiku gan pašlaik nešķiet aktuāla, bet perspektīva, kādu mūsu cukurrūpniecībai iezīmēja inženierzinātņu doktors J.Laže, šajā situācijā varētu būt interesanta, kad skaidrs – Latvijas cukurbiešu audzēšanu un cukurrūpniecību šogad likvidēs.
“Kaut kad Latvija būs ES, tas ir nenovēršami, bet arī vajadzīgi. Eiroskeptiķi uzskata, ka līdz ar iestāšanos ES, vairs nebūs vajadzīga Latvijas cukurrūpniecība, jo, kā zināms, kopumā ES ražo vairāk cukura nekā patērē, līdz ar to darbu zaudēs simtiem nozares darbinieku, ieskaitot cukurbiešu audzētājus. Tomēr tas tā nav.
ES politikas būtība cukurrūpniecībā izsakāma vienā teikumā: katrai dalībvalstij sevi jāapgādā ar pašaudzēto biešu cukuru. Spilgts piemērs tam ir Portugāle – pirms iestāšanās ES šī valsts iztika ar ievestā niedru jēlcukura pārstrādi, pēc iestāšanās tika veikti vērienīgi darbi, lai nodrošinātu Portugāles pašapgādi ar vietējo biešu cukuru – uzcelta lielas jaudas moderna cukurfabrika (50 procentu izmaksu sedza ES), izdalīti līdzekļi un sagatavoti speciālisti zemkopju apmācībai cukurbiešu audzēšanā u.c.
Eiropas valstu speciālisti prognozē, ka arī Latvijā (tāpat Lietuvā) nākotnē būtu jāuzceļ jauna, moderna cukurfabrika, kas nodrošinātu valsts pašapgādi ar cukuru. Ir skaidrs, ka vairāku apsvērumu dēļ tas nevar būt ne uz vienas no mūsu cukurfabriku bāzes.
Kad līdz šim izvēlējās cukurfabrikas celšanas vietu (Krievijā, Ukrainā, arī Latvijā u.c.), tika ņemti vērā ūdens resursi (upju, ezeru vai citu lielu ūdenskrātuvju tuvums, jo cukurfabrika – liela ūdens patērētāja);
darbaspēka resursi (cukurfabrikā agrāk bija daudz roku darba);
transporta komunikācijas (dzelzceļa un zemes ceļu esamība neprasīja līdzekļus jaunu iekārtošanai);
labvēlīga cukurbiešu audzēšanas zona (tas vienmēr paliek aktuāls jautājums).
Saistībā ar iepriekš minētajām prasībām tika uzbūvētas mūsu trīs cukurfabrikas. Tās cēla nevis pilsētu tuvumā, bet ārpus tām, šodien gandrīz visas ir pilsētu robežās (piem., Jelgavas Cukurfabriku cēla Straumes muižā ārpus Jelgavas, šodien – gandrīz pilsētas centrā).
Tehnoloģijai un tehnikai progresējot, šie ierastie priekšstati mainījušies.
Ūdens resursi vairs nav būtiski, piemēram, kad vaicāju modernās Elsdorfas Cukurfabrikas (Vācija) tehniskajam direktoram: “Jums ir pilnīga ūdens atgriezeniskā sistēma fabrikā, tomēr tajā ir zudumi, vai tos kompensējat ar artēzisko ūdeni?”, viņš smaidīdams atbildēja: “Artēziskais – tikai dzeršanai, bet cukurbietēs taču ir 75 procenti ūdens – ar to arī papildinām ūdens zudumus sistēmā!”
Arī darbaspēka resursi nav būtiski, jo, esot augstam ražošanas un palīgoperāciju automatizācijas līmenim, darbaspēka patēriņš ir minimāls, piemēram, jau pieminētajā Portugāles cukurfabrikā ar cukurbiešu pārstrādes jaudu 5000 tonnu dienā sezonas laikā strādā 14 strādnieku un 41 kalpotājs.
Samazinās arī dzelzceļa nozīme, jo aizvien lielāku lomu biešu transportā iegūst auto pārvedumi.
Šodien, sevišķi 21. gadsimtā, galvenā prasība fabrikas izvēlē būs tā, ka uzņēmums nedrīkstēs atrasties pilsētas teritorijā (arī Jelgavas ne).
Paliek spēkā prasība: cukurfabrikai jāatrodas biešu audzēšanas pamatzonas tuvumā.
Tāpēc uzskatu, ka optimāla vieta Latvijas nākotnes cukurfabrikai varētu būt Iecava. Tai jābūt tik jaudīgai, lai visas Latvijas cukurbietes pārstrādātu 80 – 100 dienās (ilgāka sezona nes zaudējumus). Biešu pārstrādes sezonā iespējama arī sīrupa uzkrāšana, ko var izmanto pēc tās – tā strādā daudzas Eiropas cukurfabrikas.
Runājot par gatavo produkciju, tā varētu būt sadalīta kā pasaulē: ap 1/3 šķidrā cukura veidā rūpnieciskai pārstrādei, ap 1/3 beztaras cukura veidā (ieskaitot konteinerus) – ražotnēs, kur nevar izmantot šķidro cukuru (64 procenti cukura šķīdumu), un ap 1/3 produkcijas iedzīvotājiem dažādos iesaiņojumos. Autoceļš līdz Rīgai –lielākajam cukura patērētājam – būs teicams, tajā nākotnē atradīsies “Via-Baltica”.
Kas notiks ar mūsu cukurrūpniecības flagmani – Jelgavas fabriku? Domāju, ka, pamatojoties uz ļoti attīstīto enerģētisko bāzi, tur varētu radīt spirta rūpnīcu, kas pārstrādātu Iecavas melasi vai vēl vairāk cukuru saturošus blakusproduktus kurināmajā spirtā, to sadedzinot (ekoloģiski tīrā veidā), un nodrošinātu ar enerģiju Jelgavu.
Kad varētu piepildīties šis “zilais sapnis”? Domāju, ka tālā nākotnē (21. gadsimta otrajā pusē, bet varbūt ātrāk) tieši tāda, daudzus satricinājumus pārdzīvojusi, izskatīsies Latvijas cukurrūpniecības nākotne. Liepājas un Jēkabpils cukurfabrikas līdz tam laikam būtu jāpārprofilē. Par labu jaunas celšanai, nevis kādas no esošo rekonstrukcijai, runā tas, ka cukura pašizmaksā arvien nozīmīgākas kļūst kurināmā izmaksas. Krasā siltuma, tātad kurināmā, ekonomijā izšķiroša loma var būt jaunā tvaika sadales shēmai ar graizījumu iztvaicētāju – kalti. Tomēr šo siltumu un ūdeni ietaupošo shēmu var realizēt vienīgi jaunceltnē, nevis pārveidojot pašreizējo fabriku.
Cukurbiešu audzētājiem būs skaidra darbības programma, zinot biešu audzēšanas kvotas, un garantēta cukurbiešu iepirkšana.”
Tā kā pašlaik Latvijas cukurrūpniecība, šķiet, nostājusies uz nepārprotama likvidācijas ceļa, pēc gadiem nāksies konstatēt, ka nebija izmantoti (pat izskatīti) visi nozares saglabāšanas ceļi. 1927. gadā panāca, ka tika saglabāta tikko izveidotā cukurrūpniecības nozare. Toreiz tajā liela loma bija inženierim un agronomam J.Lažem (tas var būt īpašs stāsts). Pēc 80 gadiem tāda vīra, kuram “sirds vietā ir cukurbiete”, neatradās.
