Jau kopš gadiem, kurus dēvējam par padomju, tiesas lēmumi tiek uzlūkoti ar zināmām šaubām un skepsi.
Jau kopš gadiem, kurus dēvējam par padomju, tiesas lēmumi tiek uzlūkoti ar zināmām šaubām un skepsi. Tajos laikos, nav noslēpums, daudzi tiesu lēmumi bija panākti, ievērojot neba nu sociālistisko taisnīgumu. Bija gan politiskā pasūtījuma, gan partijas funkcionārus, viņu radus un paziņas aizstāvoši spriedumi. Līdz ar neatkarības atjaunošanu cerējām, ka tas viss būs aizmirsts un vēsturē norakstāms.
Pagājuši gadi, tomēr tiesu sistēma joprojām nav saņēmusi sabiedrības atzinību. Laiku pa laikam neizpratnē raustām plecus: kāpēc tiesa spriež tā un ne citādi? Sabiedrībā valda uzskats, ka tiesas, nu ja ne visas, tad tomēr laba daļa gan, ir nopērkamas un jau nopirktas. Bet tikmēr paši tiesu darbinieki ir apvainojušies – sabiedrība un informācijas līdzekļi kā laji lien svešā lauciņā.
Pēdējā laikā plašāku sabiedrības uzmanību piesaistīja Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 24. februārī pasludinātais spriedums lietā par Aleksandra Kazakova pieteikumu par iekšlietu ministra Dzintara Jaundžeikara lēmuma atcelšanu. Saskaņā ar to Kazakovs bija iekļauts Latvijai nevēlamo personu sarakstā. Savukārt Senāts lēma iekšlietu ministra lēmumu atcelt. Spriedums nav pārsūdzams un stājies likumīgā spēkā. Tiktāl būtu skaidrs, tomēr līdz galam neskaidrs paliek dziļākais motīvs. Senāts atzīst, ka ministram, pieņemot lēmumu, nav bijis prātā, ka tādējādi tiks ierobežota A.Kazakova privātā dzīve. Tiesa uzskatīja, ka, pamatojoties uz cilvēktiesībām, iekšlietu ministram pirms Kazakova iekļaušanas melnajā sarakstā bija jāizvērtē viņa dzīves apstākļi Krievijā, vai būs iespējama saikne ar Latviju, jo viņš dzimis Latvijā, šeit dzīvo arī viņa māte. Viss šķiet normāli un civilizēti. Tikai jāņem vērā, ka A.Kazakovs ir Latvijas krievu kopienas aktīvists un vienlaikus arī Krievijas Valsts domes frakcijas “Rodina” deputāta Dmitrija Rogozina palīgs. Pēc pamatīgu troksni sacēlušā aktīvista darbiem beidzot viņš tika iekļauts valstī neielaižamo personu sarakstā. Augstākās tiesas lēmums gan nenozīmē, ka automātiski Kazakova kungs tiks arī pie Latvijas vīzas. Nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka 16. marts Krievijas pusē tiek gaidīts ar īpašām cerībām, un minētais kungs nebūs tas, kurš ko tādu laidīs garām. Atliek cerēt, ka vīza viņam tiks atteikta. Varbūt arī dažs šo rindu lasītājs saskāries ar līdzīgu atteikumu, vēršoties ASV vēstniecībā un nesaņemot atļauju iebraukt. Turklāt bez jebkādas motivācijas. “Nē!”, un beigta balle.
Atgriežoties pie tiesu spriedumiem, varbūt vērts arī pieminēt trīs gadījumus, kad tiesa neapstiprināja policijas lūgumus piemērot apcietinājumu trim personām – mātei, kura līdz nāvei nomērdēja savu meitiņu, kādam taksometra vadītājam, kura dzērumā izraisītajā avārijā bojā gāja cilvēki, kā arī kādam klīstošam sava pudeles brāļa slepkavam. Tiesu atteikumi piemērot apcietinājumu nav pārliecinājuši nedz sabiedrību, nedz policiju, kuras pārstāvji tagad izbrīnā rausta plecus. Nepārliecinoši izskatās arī tiesnešu biedrības vadītāja Ivara Bičkoviča sacītais, ka līdzīga prakse – līdz tiesai uz brīvām kājām palaist riktīgus burlakus – tiek piemērota arī ASV. Iemaksā drošības naudu un staigā, līdz tiesa nolems, ko ar tevi darīt. Laikam gan tālās aizjūras piemērs šoreiz minēts nevietā. Ne mums tās tradīcijas, ne iespējas. Nedēļas beigās paredzēts Augstākās tiesas plēnums. Tā darba kārtībā nav iekļauts jautājums par komunikāciju ar sabiedrību. Žēl gan. Tas būtu temats, kas kopjams katru mīļu dienu.
