Pēc trim dienām, 1. oktobrī, Jelgavas pils pagalmā piegavilēs laimīgie Lauksaimniecības universitātes pirmkursnieki, kas atkal tur svinēs savus Azemitologa svētkus.
Pēc trim dienām, 1. oktobrī, Jelgavas pils pagalmā piegavilēs laimīgie Lauksaimniecības universitātes pirmkursnieki, kas atkal tur svinēs savus Azemitologa svētkus. Tā ir pozitīvu pārdzīvojumu pilna ceremonija, kad agrākie skolnieki, ģimnāzisti, tehnikumu audzēkņi, varbūt arī karavīri, tiek ieskaitīti studentu kārtā. Tātad šiem jaunajiem cilvēkiem ir radusies nopietna apņēmība studēt, iespējams, viņi ir pārvarējuši stingru iestājpārbaudījumu konkursu un varbūt vispār nupat sāk patstāvīgas dzīves gaitas. Bez šaubām – tāds likteņa pagrieziens jāatzīmē. Turklāt tas jādara visai augstskolai kopīgi studentiskā garā. Universitātes Studentu kluba iekoptā Azemitologa svētku tradīcija pastāv jau trīsdesmit trešo gadu. Un 31. reizi šo mītiskā Lielā zinību vīra – Azemitologa – lomu spēlēs, būtībā svētkus vadīs, profesors veterinārmedicīnas zinātņu doktors Edgars Liepiņš. Cilvēks, kas savu dzīvi ar Lauksaimniecības universitāti ir saistījis gandrīz četrdesmit gadu.
«Viegla šī loma nav nevienā gadījumā,» par savu īpašo uzdevumu saka profesors, «es, piemēram, nevaru runāties ar paziņām un tad pēc piecām minūtēm piecelties, kāpt pajūgā un braukt pils pagalmā. Kādu laiku pirms iziešanas pirmkursnieku priekšā man ir netraucēti sevi jāuzkurina. Kaut arī parasti dzīvē cenšos būt precīzs, neapzināti tā ir iegājies, ka Azemitologa svētku dienā es studentu klubā ienāku ar desmit piecpadsmit minūšu nokavēšanos. Kluba vadītājas Anita Prūse un Vēsma Timuška jau ir sākušas uztraukties. Taču šķiet, ja es ierastos ļoti laicīgi, tad paredzētajā Azemitologa uznāciena brīdī jau būtu atslābis. Šogad 1. oktobris ir pirmdienā. Man pirms svētkiem ir divas dienas, kad darbošos savās dzimtas mājās «Upītes», kas atrodas Valmieras rajonā netālu no Sietiņieža klintīm. Tur saimniecībā ir daudz darba, un tomēr šajā vidē varu labāk sakopot domas, pārdomāt kārtējo Azemitologa lomu.»
E.Liepiņš, nerunājot par zinātnisko karjeru, ir bijis galveno lomu spēlētājs Alunāna teātrī, Jelgavas estrādes ansambļa «Salve» sastāvā vairākkārt kļuvis par «Liepājas dzintara» laureātu, filmējies Rīgas kinostudijā, pat strādājis par diktoru Latvijas Televīzijā. Viņa Azemitologa tēlojums vairāk saistīts ar šo māksliniecisko dzīves pusi. Taču «Ziņu» intervijas reizē profesors nevarēja nerunāt par mūsu laukiem vispār. Bez ilgtspējīgas lauku politikas jau grūti iedomājama pati Lauksaimniecības universitāte, kā arī viņa paša saimniecība «Upītes».
Edgars Liepiņš: Mans uzskats ir tāds, ka mūsdienās lauksaimniecisko ražotāju muļķo caur un cauri. Piemēram, savā saimniecībā es audzēju rudzus. Prognozētā cena par tonnu bija 65 lati. Tagad, kad pēkšņi «Latvijas balzamu» pārdeva Krievijai, izrādījās, ka krievi paši var ievest savu izejvielu un Latvijā saražotajam spirtam vairs nav vietas. Mūsu rudzu cena nokritās līdz 25 latiem tonnā. Par piena litru maksā 4,5 santīmus. Kombinātā to vēl par trešdaļu atšķaida ar ūdeni un veikalā pārdod par 25 santīmiem. Visa lielā starpība tiek starpniekiem – spekulantiem, ko tagad sauc par biznesmeņiem (smejas). Un nu jau nav brīnums, ka Latvijā piena sāk trūkt. Pārstrādes jaudas un realizācijas iespējas ir lielākas, nekā mūsu atlikušās govis spēj dot. Kas notiek ar desām? Putnu ādas, kaulus – visu, kas no putna gaļas paliek pāri, ārzemēs samaļ viendabīgā putrā, sasaldē, tad pārdod par sešiem santīmiem kilogramā. Latvijā to iepērk un «štopē» iekšā desās. Pieliekot klāt kaut kādas garšvielas, iznāk produkts ar veikala cenu Ls 1,20, Ls 1,30, pat vairāk. Peļņa jau varena, bet putnu audzētāji no tā cieš. Tagad daudzi runā, ka izdzīvos tikai lielās saimniecības, bet tepat blakus Zviedrijā, nemaz nerunājot par Norvēģiju, dzīvo lauksaimnieki ar krietni mazākām apstrādājamām platībām nekā Latvijā. Protams, viņi saņem valsts subsīdijas, mēs – trīs pirkstu kombināciju.
Zemgales lauki vēl ir kaut cik izmantoti, bet Latgalē – tikai krūmi un kāds hektārs apkārt lauku mājelei, visdrīzāk naturālās saimniecības zeme. Vidzemē, es redzu no saviem kaimiņiem, – puse auglīgo, brīnišķīgo Vidzemes lauku stāv atmatā. Ir sajūta, ka šodien lauksaimniecībā mums nav vajadzīgs ražot gandrīz neko. Visu var ievest, importēt – ja vienīgi ne augstvērtīgus rudzus, jo esam pieraduši pie savas rupjmaizes un vēl kādas piedevas. Ārkārtīgi sliktas perspektīvas.
Kā lai šādā situācijā jaunietis nāk studēt uz Lauksaimniecības universitāti?
Uz lauksaimniecības specialitātēm jau vairs nenāk. Piemēram, Lauksaimniecības fakultātes lopkopības specialitātes kursā ir pa septiņiem astoņiem studentiem. Šogad bija grūtības nokomplektēt ar pirmkursniekiem pat Meža fakultāti. Speciālisti to nevar izskaidrot. Vai tiešām jauniešiem ir nākotnes vīzija, ka Latvijā vecos mežus izcirtīs un jaunus neiekops? Nebūtu brīnums. Vispār Lauksaimniecības universitāte ir kļuvusi krietni pilsētnieciskāka. Piemēram, jaunajai Sociālo zinātņu fakultātei piekrišana ir milzīga. Ko šie sociologi pētīs? Zemnieka psiholoģiju. Rakstīs rakstus par to, kā es laukos uzvedos un jūtos? Visdrīzāk jau ne – aizies kaut kur pilsētās. Arī manis vadītā Veterinārmedicīnas fakultātes Pārtikas un vides higiēnas institūta absolventiem pārsvarā darbs ar stabilu atalgojumu virs divsimt latiem mēnesī ir nodrošināts pilsētās.
No kurienes jūs smeļaties savu laucinieka optimismu, kas tomēr apbrīnojami staro no jūsu personības?
Nezinu. Manī ir spītība mēģināt pierādīt, ka mēs nedrīkstam atstāt nekoptu zemi. Ja tu esi zemes īpašnieks, tad tev par to ir jārūpējas. Mūsu senči līdumus līda, un zeme, kas ir Eiropas centrā, var dot milzīgu ražu. Nebūtu pieļaujami, ka tā, tagad noniecināta, lielās platībās aizietu ārzemnieku rokās.
Skaidrs, ka ir mainījušies Lauksaimniecības universitātes studiju virzieni, gājušas mazumā vecās un nākušas klāt jaunas fakultātes, bet kā ir ar Jelgavas studentu garu? Tas tomēr saglabājas?
Gars ir saglabājies. Manī ir pārliecība, ka mūsējie studenti ir sirsnīgāki, viņiem līdzi nāk lauku cilvēka aura, kas ir pildīta ar pienākuma apziņu un labvēlību. Man diemžēl ir bijis jāsaskaras ar diezgan brutāliem, it kā stilīgiem jauniešiem, kur, sākot risināt konkrētus jautājumus, tomēr izrādās, ka tas pauris ir tukšs. Mūsu augstskolai kaut kas tāds ir mazāk raksturīgs.
Es vēl gribētu piebilst, ka Azemitologa svētki nav tikai universitātes, bet visas pilsētas notikums. Lai arī pils pagalmā droši vien sanāks ap deviņiem simtiem pirmkursnieku, tur vēl kādai vietai, sevišķi jauniešiem, kas domā, kur mācīties, vai grib satikt draugus, vajadzētu pietikt. Publikai sevišķi patīk Azemitologa uzbrauciens mūsu lielākā zirgkopības speciālista Gunta Rozīša vadītajā pajūgā. Tālāk vienmēr izdomas bagātie pirmkursnieku «mājas darbi». Saviļņojošākais jau ir pirmkursnieku un arī pasniedzēju zvērests. Atmodas sākumā tieši Azemitologa svētkos virs pils pirmo reizi par jaunu tika uzvilkts Latvijas valsts karogs.
Esmu jau manījis, ka arī šogad gatavošanās svētkiem rit pamatīgi. Tā ka droši ielūdzu jūs tajos!
