Pulkstenis ir bez desmit minūtēm septiņi vakarā, kad pie Jelgavas nakts patversmes jau sāk pulcēties bariņš apmeklētāju.
Pulkstenis ir bez desmit minūtēm septiņi vakarā, kad pie Jelgavas nakts patversmes jau sāk pulcēties bariņš apmeklētāju. Četri vīrieši ar lielām somām sēž uz soliņa un, daloties dienas piedzīvojumos, salīdzina pulksteņus, lai noskaidrotu, pēc cik minūtēm īsti patversmes durvis vērsies vaļā. Vēl kāds pārītis mierīgi gaida pie pašām durvīm, kamēr vairāki citi, mīņājoties gar sporta veikala galu, cenšas pagūt izpīpēt vēl pēdējo tā vakara cigaretes galu.
Uzzinot, ka esmu no avīzes, trīs vīrieši tūdaļ pieceļas no soliņa un noiet maliņā, tomēr viens šķiet nedaudz ieinteresēts un lūdz precīzāk paskaidrot nāciena mērķi. Uzzinājis, ka tas patiešām nav ļaundabīgs, vīrietis aicina mani piesēst viņam blakus uz soliņa. Viņš apsola pastāstīt visu, kas mani interesēs, ja vien nebūšot bildēšanās – viņu tāpat visa Jelgava pazīstot un papildu reklāma neesot vajadzīga.
Jau pirmajās sarunas minūtēs Pāvels, kas draugiem un paziņām labāk pazīstams kā Paša, stāsta, ka patversmē nakšņo jau otro gadu. «Man ir savs dzīvoklis, tikai tas atrodas mājā, kas paredzēta nojaukšanai, tāpēc es tiku izlikts uz ielas. Protams, to dzīvokli var atjaunot, tikai remontam, kā minimums, vajadzīgs kāds tūkstotis latu. Man tādas naudas nav tagad, un, visticamāk, arī atlikušajā dzīvē es tādu vairs godīgā ceļā nevarēšu sapelnīt. Bet nekādos aizdomīgos darījumos neielaidīšos, tā saucamās valsts apzagšanas dēļ esmu jau bijis cietumā un vēlreiz tur tikt negribu. Patiesībā jau nekā īpaši pretvalstiska manā rīcībā nebija – ejot mājās pēc darba, no rūpnīcas iznesu pāris skrūvīšu. Tolaik nebija cilvēku, kas to nedarītu, tikai ne katru pieķēra. Tā ka pašlaik bez sevis žēlošanas (tam periodam esmu jau pārkāpis) varu mierīgi atzīt: pastāvīgu darbu un normālu dzīvi man vairs neredzēt. Man joprojām ir gan rokas, gan galva ar funkcionējošām smadzenēm, bet neviens taču negrib pieņemt darbā agrāk tiesātu cilvēku, kam jau pāri piecdesmit. Tas ir kā zīmogs «izmantošanai nederīgs»,» atzīst Pāvels. Vienīgā reize mūsu sarunas laikā, kad Pāvela acīs sariešas asaras, ir ierunājoties par izglītību: «Man ļoti patika mācīties, un es patiešām to arī darīju. Sēžot šeit, pie bezpajumtnieku patversmes durvīm, man ir kauns atzīt, cik laba ir mana izglītība, un es jūtos nožēlojami, ka nevienam manas zināšanas nav vajadzīgas. Ir pretīgi un ļoti, ļoti sāpīgi apzināties, ka tu nevienam neesi vajadzīgs. Labi, ka vismaz ir tāda patversme, un cauru nakti man nav jāklīst pa ielām un kāpņutelpām, lai atrastu kādu siltāku vietiņu gulēšanai.»
Runājot par nākotnes plāniem, Pāvels paredz, ka nekas būtisks viņa dzīvē vairs nemainīsies: «Arī atlikušos savus gadiņus nakšņošu patversmē. Pārāk ilgi gan tas nebūs, aizvien biežāk sāk «niķoties motors». Man gan iedod nosūtījumu uz fluorogrāfu, bet es ne pārāk vēlos tur iet. Ārsti mūs apskata «gariem zobiem». Vispār poliklīnikas dakteri, tāpat kā vairums pārējo jelgavnieku, labāk grib mūs redzēt ejam nekā nākam. Daļēji jau to arī var saprast – neesam jau mēs nekādi respektablie pacienti. Bet no otras puses – es taču esmu tāds pats cilvēks kā tas ārsts, tikai nedaudz neveiksmīgāks.»
Paša atzīst, ka dzīvot komunismā bijis daudz vieglāk: «Pēc skolas, tevi gaidīja augstāka skola vai jau sagatavots darba galds, bet, ja gadījās darbadienu saīsināt vai vispār izlaist, varēji gaidīt, ka tūdaļ skries milicis, kas ar varu aizvilks strādāt. Tagad jaunajiem jau to nesaprast. Liekas tieši milzīgais solis no komunisma uz kapitālismu bija galvenais iemesls tam, kāpēc es atrodos šeit. Tāpat kā kādreiz dinozauri, tā arī es nemācēju pielāgoties jaunajiem apstākļiem un tiku nolemts…»
Tomēr viņš nežēlojas arī par to, ko dzīve piedāvā tagad. «Katru vakaru man ir silta, tīra gulta, kur izgulēties, arī no bada nenomirsi – par tām nieka kapeikām, ko maksājam, divreiz dienā saņemam pietiekami pieklājīgu ēdienu. Reizēm ēdu pat trīsreiz dienā. Varu pats nomazgāties un drēbes izmazgāt. Arī patversmes darbinieki pret mums izturas kā pret normāliem cilvēkiem. Un, lai cik jocīgi tas arī būtu, mēs – patversmes apmeklētāji – esam kļuvuši par komandu. Sava dzīvesveida dēļ nenoliedzami esam degradējušies – nu ne burtiskā nozīmē, es, piemēram, jebkuru krustvārdu mīklu momentā atrisinātu, un tomēr vairs neesmu civilizēts 21. gadsimta sabiedrības pārstāvis. Drīzāk kāds mani dēvē par padibeni. Un tomēr mūsu starpā valda biedriskums. Vispār jau ar manu dzīvi viss ir kārtībā, tikai gribētos redzēt vairāk avīžu,» vērtē Pāvels.
Uz jautājumu, kā viņš pavada to dienas daļu, kas ir starp astoņiem rītā un septiņiem vakarā, Pāvels vienkārši noteic – rakņājos pa miskastēm. Novērtējis manu izturēšanos un reakciju, viņš turpina: «Cilvēki mēdz izmest daudzas noderīgu lietu. Es, protams, miskastē nemeklēju ēdamo, tomēr sadzīvei noderīgas mantas tur var atrast atliku likām. Īpašs «ķēriens» man ir uz drēbēm. Esmu te visas sievietes apģērbis un sapucējis.» Ik reizi, kad kādai no patversmes dāmām ko vajagot, tās uzsaucot Pašam, un jau pēc pāris stundām lieta darīta.
Pāvels stāsta, ka esot kaislīgs alkohola un cigarešu cienītājs, kas arī katru dienu radot papildu izdevumus. «Protams, man nepietiek tikai ar morālu gandarījumu, ka miskastē esmu atradis kaut ko dāmām vai pašam lietderīgu. Esmu alkoholiķis un smēķētājs – tas spiež rosīties cītīgāk, lai varētu atļauties ikdienas devu. Visbiežāk naudu nopelnu, lasot un nododot pudeles, bet reizēm gadās sameklēt kādu haltūru. Protams, kā alkoholu, tā arī cigaretes pērku tikai un vienīgi «točkās». Man ir zināmas visas labākās «točkas» Jelgavā – to adreses gan neteikšu,» piekodina Pāvels. Viņš norāda, ka lielās alkohola vājības dēļ pāris reižu viņš nav ielaists patversmē – esot pārsniegtas atļautās promiles. «Es atbalstu to, ka patversmē nelaiž cilvēkus, kas piedzērušies: cilvēks jau tā ir sarežģīts, bet, ja iedzer, kļūst pavisam muļķis, un no tāda nezini ko gaidīt. Taču, ja esi iedzēris tik tā – smaržai –, tad gan visam jābūt kārtībā. Es, piemēram, savu normu asinsrites uzlabošanai un iekļūšanai patversmē zinu ļoti labi. Parasti ieeju ar 0,4 promilēm, tad viss arī ir kārtībā. Arī šodien esmu iedzēris, bet tu redzēsi, ka nekādu sarežģījumu ar dežurantu nebūs,» pašpaļāvīgi noteic Paša. Tiesa gan, pēc pārdesmit minūtēm viņu pārņems vilšanās, – «normēto» 0,4 promiļu vietā alkometrs uzrāda tikai 0,2. Lai arī dežurants Pāvelam pus pa jokam norāda uz lielo izaugsmi, patversmes apmeklētājs tomēr lūdz, lai viņam atļauj aizskriet pēc vēl kā dzerama, citādi šonakt viņam asinsvadi pavisam aizkaļķošoties un gals būšot klāt. Tomēr pat tik izteikti medicīniski zinātniecisks pamatojums netiek ņemts vērā, un Pāvelam, tāpat kā pārējiem apmeklētājiem, jāiet uz dušu, jāpārģērbjas un jāgaida vakariņas.
Vēl tik viņš pagūst man atgādināt, lai avīzē noteikti uzrakstu, ka patversmē katru dienu ir sastopami daudzi darba spējīgi un strādāt griboši cilvēki. Varbūt tur kādam nolīgt viņus būs vienkāršāk un lētāk, nekā meklēt pa visu pilsētu.
