Pirms gadiem pašā vasaras viducī kāda jauna vijolniece stājās konservatorijā. Nometusies savrup no pārējiem mājiniekiem šaurā mansarda istabiņā, viņa mācījās un mācījās. Blakus uz gāzes plīts bija uzlikts vārīties piens.
Pirms gadiem pašā vasaras viducī kāda jauna vijolniece stājās konservatorijā. Nometusies savrup no pārējiem mājiniekiem šaurā mansarda istabiņā, viņa mācījās un mācījās. Blakus uz gāzes plīts bija uzlikts vārīties piens. Meitene ar grāmatu rokās atlaidās uz vecā dīvāna un aizmiga. Un tad – tas jau bija sapnī – istabā ienāca orķestra vadītājs. Viņš nevaļīgi sacīja, ka jāceļas un jābrauc spēlēt. “Fiksi, fiksi!” tieši tā viņš parasti mēdza mudināt. Jaunās mūziķes nogurums šķita pārāks par šo nepiekāpīgo rīkojumu. Viņa teica, ka nekur nebrauks, bet tad pēkšņi attapās – orķestra vadītājs tovasar pēkšņi bija aizgājis viņā saulē. Meitene neizpratnē mudinātājam iebilda: “Kā? Bet tu taču esi miris…”
“Fiksi, fiksi!” vadītājs, neņemot vērā izbrīnu, palika pie sava.
“Bet kā ir tur, kur esi tu?” meitene vēl sapnī turpināja jautāt.
“Tas tev nav jāzina,” pretī bija strupa, viņam raksturīga atbilde, un viņa pamodās. Mazā mansarda istaba pildījās ar deggāzi, kas turpināja plūst no plīts, kurai pār trauka malām pārgājušais piens bija nodzēsis degļa liesmu.
Stāstu par savādo sapni savulaik izstāstīja kāda paziņa. Es sliecos domāt, ka mūsu mīļie tajā saulē kaut caur sapņiem cenšas dzīvajiem palīdzēt dzīvot tālāk. Svecīšu svētki kā veļu laika un kristīgās baznīcas gada nobeigums ir pateicības laiks. Un bija laba sajūta, ka šajā vakarā mūsu kapi bija pilni ar apmeklētajiem. Tur varēja satikt gan savus pedagogus, gan skolasbiedrus, man pat paveicās sastapt kādu jauno māmiņu ar mazuli, kas piedzimis tikai pirms pāris mēnešiem. Jaunā paaudze nāk aizgājušo vietā, un tu savā zaudējumu smeldzē arvien mazāk jūties viens.
Iespējams, pareizāki ir amerikāņi, kas novembra ceturtajā ceturtdienā svin Pateicības dienu dabai un dzīvajiem. Ir vesela ambrāža ar tītaru kaušanu, kur pārīti no putnu miljoniem apžēlojot pats valsts prezidents. Viņpus okeāna vēlā rudenī neiet uz kapiem svinēt svētkus.
Latviešiem beidzamajā laikā ir tāds netikums, ka dzīvajiem pasakāmies retāk, nekā citi to mēdz darīt un nekā to vajadzētu. Taču pastāv iespēja laboties, un šajā sakarā sev solījumu var dot arī kapsētā, kas svecīšu svētkos tik gaiši mirdz.
