Pētnieki un žurnālisti izteikušies par nobriedušo Saeimas atlaišanas nepieciešamību.
Pētnieki un žurnālisti izteikušies par nobriedušo Saeimas atlaišanas nepieciešamību. Neanalizējot atlaišanas politisko pamatotību, raksta mērķis – ieskicēt juridiskus risinājumus. Nepretendēju sniegt pareizāko, taču vēlos sākt plašāku polemiku par vēlētāju tiesībām izlemt pašiem.
Jānošķir divi atlaišanas ierosināšanas varianti, proti, to ierosina Valsts prezidents vai tauta – balsstiesīgo pilsoņu kopums. Gadījums, kad ierosina Valsts prezidents, jau skaidri izteikts Satversmes 48. pantā: “Valsts prezidentam ir tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu. Pēc tam izdarāma tautas nobalsošana. [..]”, tāpēc sīkāk to neiztirzāsim.
Satversmes lakonisms nesašaurina tautas tiesības
Satversmē tieši nav aprakstītas tautas tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu. Tomēr pieņēmums, ka to nav, ir pāragrs. Tauta augstākās varas tiesības priekšstāvjiem, tos ievēlot, ir deleģējusi, tātad jāpieņem, ka deputātiem nav dotas pilnvaras veidot juridiskus šķēršļus tautai lemt par pārstāvību parlamentā un tās konstitucionālo kārtību. Arī, kad prezidents ierosina atlaišanu, ne jau viņš Saeimu atlaiž, bet tauta, atbalstot ierosinājumu. Rakstīta regulējuma neesamība liecina vien par veiksmīgo lakonismu un attīstīto tiesību kultūru divdesmito gadu sākumā, kad radikālā burtiskuma piekritēju īpatsvars bija mazāks nekā šodien. Tautas tiesības ierosināt atlaišanu izriet, pirmkārt, no Satversmes 2. panta, kas paredz, ka valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Varas avots ir tautas griba. Savukārt tā atbilstoši Satversmei noskaidrojama balsošanā. Tā ierobežota tikai ar Satversmes 73. pantā noteikto, proti, tautas nobalsošanai “nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļu tarifiem, karaklausību, kara pasludināšanu un sākšanu, miera noslēgšanu un citus”. Ņemot vērā sistēmisko interpretāciju, varam secināt, ka atlaišanas ierosināšanu kā vēlētāju gribas izzināšanu īsteno tautas nobalsošanā.
Jau pašlaik Satversmes 64. pants paredz tautai likumdošanas tiesības. Tās nav aprobežotas ar likuma ranga normatīvajiem aktiem. Tautai gan atbilstoši Satversmes 64. pantam, gan 1. un 2. pantā ietvertajiem Latvijas Republikas darbības pamatprincipiem – demokrātisms un valsts varas sakņošanās tautas gribā – ir likumdošanas tiesības arī attiecībā uz grozījumu izdarīšanu Satversmē. Juridiskajā doktrīnā viens no suverenitātes skaidrojumiem ir likumdošanas neierobežotas tiesības. Turklāt tiek apgalvots, ka nedrīkst ierobežot tautas tiesības konstitucionālo normu radīšanā un pieņemšanā.
Ja tauta gribētu, tad, izmantojot konstitucionālos instrumentus, tā var ierosināt Saeimas atlaišanu. Satversmes 78. pants paredz, ka “ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesības iesniegt Valsts prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu vai likuma projektu, kuru prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez grozījumiem pēc satura, tad tas nododams tautas nobalsošanai”. Desmitā daļa vēlētāju ik brīdi var iesniegt jebkādu Satversmes grozījumu projektu, tai skaitā tādu, kas jau ietver jauna parlamenta vēlēšanas.
Saeimas atlaišana nav sarežģīta
Iepriekš debatēs par tautas tiesībām rosināt atlaist Saeimu dominēja uzskats, ka atlaišana ar likumdošanas iniciatīvas palīdzību ir komplicēta, jo vispirms jānotiek balsojumam par izmaiņām Satversmē, lai tajā nostiprinātu tautas tiesības ierosināt, un vien tad atbilstoši “jaunajai kārtībai” var ierosināt atlaišanu. Viedoklis jāvērtē kritiski, jo komplicētas procedūras pieprasīšana tautai nav pamatota. Uz to norāda kaut tas, ka Saeima arī var ar viena likumprojekta starpniecību gan ietvert tautai tiesības ierosināt atlaišanu, gan arī pašatlaisties. Nav pamata prasīt tautai, kas devusi deputātiem varu, ievērot mākslīgi sarežģītāku konstitūcijas grozīšanas procedūru, nekā paredzēts parlamentam. Neaizrausimies ar elites teorijām par masu nesaprātīgumu – “tauta nesaprot, ko dara” u.c.
Tātad desmitajai daļai vēlētāju jau ir iespēja iesniegt likumprojektu, kas paredzētu konkrētās Saeimas atlaišanas nobalsošanu vienlaikus ar balsošanu par grozījumiem Satversmē. Nedebatējot par tehniskiem un politiskās stabilitātes apsvērumiem, piemēram, cik bieži pieļaujama nobalsošana, projekts būtu visai vienkāršs. Viena no konspektīvām redakcijām, ko vēlētāji var iesniegt, iespējama šāda:
1) izdarīt grozījumus Latvijas Republikas Satversmē: Satversmes 48. panta pirmo teikumu izteikt šādā redakcijā: “Vienai desmitajai daļai vēlētāju un Valsts prezidentam ir tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu”;
2) papildināt Satversmes 50. pantu ar vārdiem: “Valsts prezidents nav atlaists, ja Saeimas atlaišanu ierosinājusi viena desmitā daļa vēlētāju.” (Labojums nepieciešams, lai viena desmitā daļa vēlētāju nepakļautu atlaišanas riskam Valsts prezidentu, kas, iespējams, nemaz nevēlas Saeimas atlaišanu un līdz ar 48. panta labošanu nokļūtu netaisnīgā situācijā, jo būtu atlaižams, ja tauta nepiekristu vienai desmitajai daļai, kura ierosinātu Saeimas atlaišanu.);
3) papildināt Satversmi ar pārejas noteikumu: “Ar šo grozījumu pieņemšanu 9. Saeima uzskatāma par atlaistu.” Šādā gadījumā 9. Saeima uzskatāma par atlaistu, ja vairāk nekā puse balsotāju atbalstītu šo grozījumu. Tautai rosinot atlaišanu, diskutabls kļūst jautājums par Valsts prezidenta pilnvarām sasaukt parlamenta sēdes. Iespējami konstitucionāli kāzusi, kad bez Saeimas sasaukšanas apgrūtināta valsts tiesiska funkcionēšana, piemēram, apdraudējuma, valdības atkāpšanās, premjerministra nāves vai kriminālvajāšanas gadījumā un līdzīgi. Protams, nepieciešama diskusija, piemēram, kādas tiesiskās sekas ir, ja laikā, kad Saeima uzskatāma par atlaistu, bet vēl nav notikušas jaunas vēlēšanas, beidzas valsts galvas pilnvaru termiņš.
Neatkarīgi no risinājumu detaļām demokrātiskas valsts būtība un Satversmes rakstveida forma ir vienisprātis, ka tautai nav atņemamas tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu.
