Rīt manā dzimtajā pusē kapusvētki. Ceļš uz turieni, kā allaž, būs pilns ar domām par tuvajiem cilvēkiem. Droši vien atkal atcerēšos mūs abas ar mammu, apciemojam omīti četru dzīvības koku paēnā.
Rīt manā dzimtajā pusē kapusvētki. Ceļš uz turieni, kā allaž, būs pilns ar domām par tuvajiem cilvēkiem. Droši vien atkal atcerēšos mūs abas ar mammu, apciemojam omīti četru dzīvības koku paēnā. Gadu gaitā to palikuši tikai divi, toties klāt nākušas divas citas kopiņas… «Te viņa ir vismazāk,» mamma citē Zentu Mauriņu, kas šādu atziņu esot paudusi pie sava dzīvesdrauga Konstantīna Raudives kapa. Neesmu pārliecināta par citāta autentiskumu, bet viens gan skaidrs – mammai šī doma bija tuva. Agrā bērnībā tēvu zaudējušai, viņai omīte bija ikdienā galvenais palīgs, bērnu audzināšanā – padomdevējs un sirdī tuvākais cilvēks. Taču kapus apmeklēt viņa nemīlēja un, kā es tagad saprotu, darīja to «pieklājības robežās».
Mūsu vecie Kalna kapi ir arvien vairāk izpletušies un pat mazpilsētai kļuvuši par šauru. Daudzviet jau aizrakti kādreiz plašie celiņi. Kopiņa pie kopiņas. Paši aizgājēji, kā mums gribas domāt, Dieva priekšā kļuvuši vienādi, bet kopiņu rindās – kā uz delnas pašreizējais laiks. Kā vecā privātmāju rajonā, kur cits pēdējiem spēkiem cenšas pieticībā ieturēt kaut vai kārtību, bet cits tikām demonstrē marmora pilis un strūklakas.
«Latviešiem kapi ir tāds sakņudārzu paveids,» sarkastiski saka kāds jauns radinieks, kuru, šķiet, nogurdinājuši mammas kārtējie ierosinājumi par to, ko atkal kapos vajadzētu pielabot, ko iestādīt un kādas maliņas izveidot. Šajās dienās viņš, purpinādams par sakņudārzu, no Rīgas droši vien atkal dosies uz Gulbenes pusi. Bet aiz daudzajiem praktiskajiem «kapu tekstiem» slēpto zemtekstu droši vien atskārtīs pēc gadiem: «Tu man esi mīļš, vajadzīgs un neaizstājams.»
Raduraksti vijas krustu šķērsu, un kādi kapi paliks arī neapmeklēti. Tur es nonākšu domās. Arī tajā saulainajā dienā, kad, atgriežoties no drauga tēva bērēm, atbildi uz saviem jautājumiem meklēja kāds cits jauns cilvēks. «Es braucu pie viņa, bet tēvs vienmēr ar pārmetumiem. Vispirms – «kāpēc tu tik reti atbrauc?», pēc tam – «kad tu atkal atbrauksi?». Bet es biju domājis tik daudzas lietas pārrunāt…» Tāda nu reiz ir dzīve. Gan jau arī šis puisis kādā vietā ar savu tēti varēs parunāties, nesaņemot ne iebildes, ne pārmetumus. Bet tur savukārt «viņa būs vismazāk…».
