Pērn jūlijā “Ziņās” stāstījām par trīs ASV dzīvojošu latviešu – jelgavnieces Agneses Batleres (Ozoliņas), Solveigas Spalviņas un Katrīnas Kaķis – gatavošanos ap 12,80 kilometru jeb astoņu jūdžu peldējumam no Islamoradas salas Floridā uz “Alligator Lighthouse”, t.i., Aligatora bāku. Covid-19 dēļ atliktais pasākums par gadu pārcēlās, bet nu no Agneses uzzinām, ka tas ir noticis un ne bez grūtībām, taču ar lielisku rezultātu arī pārvarēts.
– Vai stafetes komanda savu sastāvu saglabāja?
Šovasar mūsu komandai nolēma pievienoties arī Elizabete Kaķis – Katrīnas māsa, kuru, tāpat kā Katrīnu, arī satiku Trīszvaigžņu spēlēs 1997. gadā Kandavā. Tā nu mūsu komanda pieteicās četru stafetes dalībnieku kategorijā. Man bija liels prieks, jo Elizabeti nebiju sastapusi jau kādus 15 gadus – pēdējo reizi tikāmies, kad mācījos koledžā.
– Abas ar Solveigu, šķiet, šo maršrutu bijāt pieveikušas arī 2019. gadā (tu gan stāstīji, ka pati no tā tikai kādu jūdzi). Kāda gargabalu pieredze bija abām pārējām dalībniecēm?
Ar Solveigu šo peldējumu izmēģinājām 2019. gadā, bet tad vētras dēļ distanci uz pusi saīsināja. Katrīna un Elizabete nekad nebija startējušas šādā garā “pasākumā”. Katrīna gan ir piedalījusies garos velobraucienos, pa astoņām stundām, bet šis bija kaut kas cits.
– Pērn lēsi, ka stafetes veidā katrai sanāktu 4,29 kilometri. Tagad acīmredzot mazāk?
Mūsu plāns bija dalīt distanci četrās daļās – katrai tās būtu divas jūdzes jeb apmēram 3,2 kilometri, bet zinājām, ka plāns var mainīties atkarībā no pašsajūtas un arī laika apstākļiem. Peldējumu uzsāka Solveiga, pēc viņas Katrīna, Elizabete un tad es. Jau Elizabetes peldējuma laikā viļņi kļuva arvien lielāki un lielāki, un, kad es uzsāku savu etapu, jutos it kā peldētu veļas mašīnā. Sanāca arī tieši ap bāku, kur izrādījās, ka bija ļoti spēcīga pretstraume, kas nesa pa labi nost no bākas un trases. Nācās ieslēgt manu “sprinta peldēšanas stilu”, lai tiktu līdz “čekpointam”, kur datorsistēma piereģistrē katru peldētāju. Tiklīdz savu posmu uzsāka Solveiga, viens no sacensību organizatoriem paziņoja, ka visas trasi iezīmējošās bojas ir norāvušās un peld prom, un ieteica, lai mēs skatāmies uz sauszemi un cenšamies mērķēt uz vienu no hoteļa ēkām. Straume bija tik stipra, ka aiznesa mūs no trases centra pa labi, viļņi tik augsti, ka arī airēt laiviņu bija ļoti grūti, gandrīz grūtāk nekā peldēt. Mums ar Elizabeti piemetās slikta dūša, pabarojām zivis, bet nekas – tāpat pa brīdim peldējām un mainījāmies, kā varējām. Katrīnai sāka sāpēt mugura un krampji raut kājas. Solveiga bija mūsu “psiholoģe”, kas mierināja un centās uzturēt vieglu noskaņu ar jokiem un interesantiem stāstiem. Atpakaļceļā no bākas mūsu plāns vai stratēģija galīgi izjuka, galvenais mērķis bija tikt līdz sauszemei. Visas darījām, ko varējām, lai šajā piedzīvojumā tiktu līdz galam. Finišā izrādījās, ka spēcīgās straumes iespaidā esam nopeldējušas apmēram 14,5 kilometrus – par 1,7 vairāk, nekā paredzēts. Daudzi peldētāji un komandas tika vilktas ārā ar glābējlaivām, beigās tikai apmēram 60 procentu dalībnieku peldējumu pabeidza.
– Pastāsti, kā gatavojies, vai bija kāds plāns? Vai sanāca pietiekami laika treniņiem un atklātajam ūdenim biji vairāk gatava?
Ar gatavošanos bija, kā bija. Solveiga mēģināja peldēt katru dienu, es – vismaz reizi nedēļā un tad pārējās dienas skrēju vai spēlēju tenisu, ko bija vieglāk apvienot ar darbu un bērnu nodarbēm. Elizabete nebija peldējusi 19 gadu, šovasar atsāka un trenējās trīs četras reizes nedēļā. Katrīna ir ļoti laba riteņbraucēja, viņa arī trenējās gan peldot, gan braucot. Vienu dienu abas ar Solveigu Meksikas līcī patrenējāmies iekāpt iekšā un izkāpt ārā no mazās laiviņas bez atsperšanās no līča dibena. Tas nenācās viegli, un skats bija varens. Bet pie viena varianta, kā laiviņu neapgāzt, tomēr nonācām un sacensību laikā to šogad neapgāzām! Laivas mums uz četrām bija divas – viena divvietīga un viena vienvietīga.
– Kādā sastāvā un ekipējumā devies uz Islamoradu? Vai ģimene arī līdzi? Kāda pie jums pašlaik ir epidemioloģiskā situācija, pārvietošanās un pulcēšanās iespējas?
Ar vīru nolēmām saplānot šo braucienu kā ģimenes atvaļinājumu, kopā ar dēliem. Solveiga atbrauca ar vīru un saviem vecākiem. Atbalstītāju mums bija daudz. Kaut gan bērni un vīri, kamēr mēs peldējām, aizdevās zvejā. Interesantu notikumu piedzīvojām dienu pirms sacensībām: cauri mūsu viesnīcas pludmalei izgāja mazs viesulis. Diezgan jokaina sajūta un skats, kad krēsli un miskastes pēkšņi lido pa gaisu. Attiecībā pret epidēmiju no Floridas valdības patlaban mums nav nekādu ierobežojumu, un, ja tavs bizness (restorāni, veikali, kinoteātri, utt.) pieprasa maskas vai vakcināciju, tas ir pašu vadītāju rokās. Skolās tikko izglītības ministrija nolēma likt valkāt maskas, Floridas valdība ļoti cīnījās pret šo lēmumu, taču zaudēja.
– Atgriežoties pie peldējuma, – cik bija dalībnieku, individuālu un stafešu komandu? Kādi laika apstākļi?
Startēja 197 individuāli, 26 divu personu, 22 trīs dalībnieku komandas un 16 ar četriem dalībniekiem, kā mūsējā. Laiks kopumā bija labs, taču karsts. Ūdens temperatūra apmēram 31 grāds, un viļņi jau pēc diviem kilometriem no krasta lieli. Karstā ūdens un gaisa temperatūra radīja arī citas problēmas, piemēram, pārkaršanu – kamēr peldi un arī kad sēdi laivā. Palielā daudzumā līdzpaņemtais dzeramais ūdens pēc četrām stundām karstā saulē arī bija sasilis ne pa jokam, veldzēties un atvēsināties nebija kur.
– Vai, kad aizpeldēts līdz bākai, gribas domāt par atpakaļceļu? Kā, salīdzinot ar citiem, veicās jūsu “Team LV”?
Atpakaļceļā no bākas sākās visas problēmas un emocijas, jo straume un viļņi bija lieli. Kā jau teicu, ar sliktu dūšu, plecu, muguras sāpju un krampju problēmām, bet beigās līdz galam tikām. Varētu teikt, ka knapi pabeidzām, bet gandarījums pie finiša līnijas bija liels. Ar laiku piecas stundas un 28 minūtes uzvarējām savā četru personu meiteņu kategorijā un bijām trešajā vietā no visām četru cilvēku komandām. Kā nekā šis peldējums tiek uzskatīts par vienu no astoņiem grūtākajiem pasaulē.
– Cik kilometru pati nopeldēji?
Apmēram četrus ar pusi, bet precīzi grūti teikt, jo, kā jau minēju, bojas bija aizpūstas un peldējām uz izjūtu. Kad palika grūti vai nu sēdēt laivā, vai peldēt, tad mainījāmies.
– Kā ar fizisko formu, lai tik garu gabalu peldētu?
Esmu labā strādājošas māmiņas fiziskajā formā. Esmu arī iemācījusies nesalīdzināt savu tagadējo fizisko kondīciju ar “pagātnes formām”.
– Kā patlaban rit tava dzīve – vai kovida situācija kaut kā ietekmē darbu, bērnu mācības, aktīvās atpūtas un sporta iespējas, bez kurām, cik zinu, jūsu ģimene nav iedomājama?
Kovida situācija ir mainījusi to, ka varu biežāk strādāt no mājām, bet vīrs ir farmaceits, tā ka viņam vēl joprojām jāstrādā aptiekā. Bērniem aktivitātes arī nav īpaši mainījušās – abi tagad spēlē tenisu, un vecākais dēls vēl arī peld. Florida, kā jau teicu iepriekš, ir ļoti brīva, un ierobežojumu mums nav daudz. Ja par maniem sacensību nodomiem, – ar vienu draudzeni plānojam piedalīties pusmaratona stafetē novembra sākumā Savanā, Džordžijas štatā, bet decembra vidū vēl vienu pusmaratonu skriešu viena pati.
– Pusmaratona stafete – interesants variants. Lai gan pie mums šādā distancē, šķiet, katrs labprātāk paļaujas tikai uz sevi.
Mūsu moto ir: kopā jautrāk! Katram sanāk 10,5 kilometri, mazāk arī jātrenējas…
– Vai tas nozīmē, ka kaut cik regulāri trenējies?
Cenšos divas trīs reizes nedēļā paskriet vai pasoļot.
