2. aprīlī pulksten 19.30 uz pirmizrādi, Leldes Stumbres lugas «Spalvas» iestudējumu, kultūras namā aicina režisors Agris Krūmiņš un Jelgavas Jaunais teātris.
2. aprīlī pulksten 19.30 uz pirmizrādi, Leldes Stumbres lugas “Spalvas” iestudējumu, kultūras namā aicina režisors Agris Krūmiņš un Jelgavas Jaunais teātris (JJT).
Šī ir otrā izrāde, kas A.Krūmiņam JJT tapusi, esot viesrežisora statusā. Vispirms bija Augusta Strindberga “Jūlijas jaunkundze” un nu autore, ko režisors dēvē par savu “pašreizējo latviešu dramaturģi numur viens”, uzsverot – viņu īpaši saista tas, kā Stumbres rakstītajā apvienojas sadzīviskais un sirreālais.
To savijumā rit arī šīs lugas notikumi: divu vīriešu un divu sieviešu senas, no ārpuses, šķiet, tādas kā sirsnīgu bērnības draugu attiecības un sarežģījumi, kādos tās ievirzījusi dzīve, attiecību šķetināšanā atstājot vietu gan kaislību izvirdumiem un mīlestībai, gan – kā jau Stumbres lugā – noslēpumiem un negaidītiem pavērsieniem.
“Leldes Stumbres smalki psiholoģiskās lugas ir pasaules līmeņa dramaturģija, kas – kā jau pie latviešiem – nav novērtēta, jo to spēlē nepiedodami maz. Viņas iestudēšana no aktiera prasa ļoti daudz. Tas ir nopietns pārbaudījums un būtiska pilnveidošanās iespēja visnopietnākajiem profesionāļiem. Amatieriem, kam, protams, jābūt talantīgiem, te ir ko pacīnīties, bet domāju, mums izdevies sasniegt zināmus rezultātus,” teic režisors.
“Vārdu “spalvas” lieto tik daudzās nozīmēs. Gan sakot – spalvas put –, kad kaujamies, tātad apzīmējot naidu. Gan – mīlestību: glaudīt pa spalvai, sakļauties kā diviem putniņiem, dūdot kā balodīšiem. Vēl arī simboliskā saistība ar debesīm, tieksmi izrauties no sprosta, kurā atrodamies. Visi gribam lidot, un katram ir savs lidojums – stāvoklis, kurā kļūstam brīvi, uzziedam, atveramies, savēcinām spārnus un paceļamies gaisā. Katram savs sapnis, ko nevar īstenot, jo esam apstākļu “sasieti”. Man arvien svarīga bijusi atziņa, ka mūs nereti savažo mūsu pašu iedomas. Kaut ko sev iestāstot, “ieciklējoties” un tamlīdzīgi, mēs paši sev neļaujam kļūt par tiem, par ko gribētu,” tā A.Krūmiņš par izrādes skartajām tēmām.
Ir jaunieši, kuru interese par teātra spēlēšanu noturas dažus gadus, pēc tam no šīs aprites un režisora redzesloka viņi pazūd kā ūdenī iekrituši. “Spalvās” turpretī spēlēs tie, ko ar A.Krūmiņu saista sevišķi ilga sadarbības vēsture; tie, par kuriem režisors ar sevišķu prieku balsī saka – “tīri mani audzēkņi”: Sanda Bordovska – kopš dalības Spīdolas skolas teātrī, Edgars Podiņš – kopš Alunāna teātra laikiem, Liene Burba un Valts Freimanis – no pēdējās A.Krūmiņa vadītās jauniešu studijas JJT.
Izrādes sākumlaiks – pulksten pusastoņi vakarā – nav izvēlēts nejauši. Lai neapskādētu smalko konferenču zāli, kas izvēlēta par iestudējuma vietu, jāuzvedas piesardzīgi. Daļēji ar to skaidrojams “askētiskums” dekorāciju un pārējā iekārtojuma ziņā. Nebūs arī zāles mākslīgās aptumšošanas. Sākumu ieplānojot laikā, kad ārā vēl ir gaišs, bet drīz satumsīs, izrādes galvenā gaismotāja/ aptumšotāja vietu režisors piešķīris dabai.
