27. martā apritēja 135 gadi mūsu novadniekam aktierim, kritiķim, dramaturgam Jēkabam Duburam.
27. martā apritēja 135 gadi mūsu novadniekam aktierim, kritiķim, dramaturgam Jēkabam Duburam.
Ievērojamais aktieris Duburs, kas skatuves karjeru sāka Rīgas Latviešu biedrības teātrī kā dziedātājs, bijis arī dramaturgs: labākā – skatu luga iz tautas dzīves «Ērglis un Špenbers». Viņš bijis arī kritiķis un jauno aktieru skolotājs.
Duburs (īstajā vārdā Jēkabs Āriņš) dzimis Kroņa Vircavas Kaučos, mācījies Jelgavas Reālskolā. Jau kā skolēns uzstājies teātrī, bet viņa aktiera dāvanas īsti uzplauka Rīgā. Duburs ir pirmais latviešu teātra teorētiķis un reformētājs, kas atziņas izteica kritikā un režisora darbā. Savas zināšanas viņš papildināja Rīgas Latviešu teātrī Rodes-Ebelinga vadībā, vēlāk – pie aktiera K.Ekelmaņa.
Duburs ātri ieguva izcilu stāvokli Rīgas Latviešu teātrī: 1903. gadā viņš kļuva par tā direktoru. Arī Jaunā Rīgas latviešu teātra (1908) pirmais direktors bija Duburs. Viņš bija teicams aktieris, deklamāciju izveidoja par īpašu mākslas veidu. Arī jauno aktierus audzinot, Duburs uzsvēra skaidru dikciju. Viņš rīkoja deklamācijas vakarus visā Latvijā, īpaši ar Raiņa dzeju un Alfrēda Kalniņa dziesmām. Ar koncertiem Duburs uzstājās ne vien Latvijā, bet arī latviešu kolonijās Krievijā.
Populāras bija viņa oriģināllugas «Spoku stundā», «Laime un mīlestība» jeb ««Trīs klenderi» un citas, ko pats arī iestudēja.
Duburs kopā ar Zeltmati 1903. gadā nodibināja dramatiskos kursus. Viņš iestudēja arī pirmo latviešu operu.
1915. gada vasarā līdz ar citiem bēgļiem Duburs pārcēlās uz Maskavu, un 1916. gadā tur nosvinēja sava darba un mūža piecdesmito jubileju.
Veselības stāvoklis pasliktinājās, un Duburs devās uz Somijas Hivingenas sanatoriju, kur 4. jūnijā mira ar sirdstrieku. Rīgas Lielajos kapos viņš tika guldīts 14. oktobrī.
