Par attapības trūkumu cilvēkiem kopumā nav pamata sūdzēties, lai gan ne vienmēr atrodas iemesls par to lepoties.
Par attapības trūkumu cilvēkiem kopumā nav pamata sūdzēties, lai gan ne vienmēr atrodas iemesls par to lepoties. Sadzīviskā līmenī šī īpašība ne vienam vien izpaužas, ar apslēptu kabeli no sadales skapja “fenderējot” elektrību privātmājai, bet augstākā – valstiskā – mērogā to ilustrē prasmīga un rafinēta koķetērija ar likuma burtu. Un Latvijā meistaru netrūkst ne vienā, ne otrā jomā.
Pēc Krievijā veidotās filmas “Baltijas nacisms” izrādīšanas Saeimas namā pilnīgi likumsakarīga bija vietējo nacionāļu “TB/LNNK” vēršanās pie tiesībsargājošajām iestādēm, lai tās pārbaudītu, vai daļēji slēgtā lokā izrādītais “dokumentālais grāvējs” ar klaji melīgu vēstures faktu interpretāciju un kopumā pretvalstiski noskaņotu saturu nav traktējams kā nacionālā naida kurināšana. Neizprotama (taču, atklāti sakot, ne pārsteidzoša) ir gan Drošības policijas, gan Ģenerālprokuratūras “atrakstīšanās”, atsakoties ierosināt kriminālprocesu par šo antilatviskām tendencēm un fašistu simbolikas pārsātināto “ekrāna murgu”.
Lai gan līdz šim ģenerālprokurors Jānis Maizītis dažkārt spējis sevi parādīt ne vien kā spilgti sapostu televīzijas ekrāna dekorāciju, bet arī kā nevainojamu un vispusīgu likumu normu interpretu, šis diemžēl nav tas gadījums, un atteikuma argumentāciju citādi kā par sausu atkratīšanos grūti nosaukt. Ko vērts vien ir uz attaisnošanos vērstais atzinums, ka “attēloto faktu komentēšanai pieaicinātas personas, kuru viedokļi ir atšķirīgi, dažos jautājumos pat pretēji filmas autoru vēsturisko norišu skaidrojumam”. Pēc šādas loģikas, tikpat labi katrs – gan pret likumu imūns deputāts, gan ierindas pilsonis – var mierīgu prātu “dokumentālā rullītī” jebkuram piedēvēt kaut vai perversas novirzes, ja vien tuvumā atradīsies kāds, kas būs gatavs šo apgalvojumu vismaz skata pēc kaut nedaudz apšaubīt. Ja vienkopus ir divi pretēji viedokļi, formāli piesieties nevar. Melus gluži kā uz Temīdas svariem var balansēt ar īstām vai uzspēlētām šaubām. Arī apzinātu ļaunprātību videoierakstā sataustīt nav iespējams, bet paskaidrojumu sniegšana kompetentās iestādēs jau ir tehnikas jautājums. Tā vien izklausās kā no sērijas “visi gali ūdenī”.
Secinājums – ar šādu miegainu “atrakstīšanos” principā tiek dota zaļā gaisma līdzīgiem kino fantāzijas lidojumiem nākotnē. Ja tā būtu vien puišeļu blēņošanās pagalma mērogā, varētu tam nepievērst uzmanību, taču šeit diemžēl ir tā atšķirība, ka šāds “kino amatierisms” var vēl vairāk paildzināt to krīzi, ko piesardzīgi mēdz dēvēt par “ne pārāk labām” Latvijas un Krievijas attiecībām, jo nav šaubu, ka garadarbs atradīs ceļu pie vajadzīgās auditorijas.
Izskatās, Latvijā Temīda joprojām ir tik akla un tās svari tik salauzti, ka paša galvenā amerikāņa vizīte Rīgā ir vienīgā reize, kad likuma sargiem pēc priekšrakstiem atļauts neauklējoties musinātājus un bļaurus kā pļēgurus salādēt mikroautobusos un nogādāt galvu atvēsinošā vietā, pie viena pašiem mazliet pasildot sānus tālā viesa līdzatvestajā politiskajā saulītē. Bet citādi – kamēr kāds aktīvists ar ieslēgtu ruporu no tribīnes vai skatuves nemudina sadot pa purnu tādas vai citādas nacionalitātes dēļ un neaicina domubiedrus šajā nodarbē pievienoties, likuma priekšā viņš ir un paliek tīrs.
Īpašu sāls devu situācijai pieber tas, ka par filmas demonstrēšanu parūpējās neviens cits kā Saeimas “bitenieku” frakcijas deputāti. Vai sabiedrība rudenī gaidāmajās vēlēšanās spēs šo “nopelnu” novērtēt? Partiju reitingi par to gan neliecina, bet viss var gadīties. Ja vien elektorāts šajā putnu gripas piesātinātajā vēlēšanu gadā pēkšņi nesasirgs ar promaskavisku politisko sērgu.
