Alfons Vecmanis Sv.Annas draudzē nokalpoja trīsdesmit gadu.
Šajā martā aprit desmit gadu, kopš no Sv.Annas katedrāles mūžībā pavadīts prāvests, dzejnieks un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Alfons Vecmanis (1906 – 1999). Svarīgākie dzīves brīžiA.Vecmaņa mūžā ir vairāki momenti, kuriem viņš piešķīris īpašu vērību. Viņš bijis bāra bērns, kas agri zaudējis vecākus, toties saņēmis prāvesta Kārļa Irbes tēvišķo gādību un palīdzību. Izdota Vecmaņa dzejas grāmatiņa «Pusnakts saule». Deviņpadsmit darba gadu pavadīti Zemkopības ministrijā, paralēli studējot teoloģiju. Nozīmīgs bijis brauciens uz Palestīnu, kur Haifas luterāņu baznīcā salaulājies ar kundzi Bertu. Pirmajā brīvvalstī pēdējos Latviešu vispārējos dziesmu svētkos vīru kopkoris atskaņoja Ādolfa Skultes «Dievzemīti» ar A.Vecmaņa vārdiem. Viņš sarakstījis tekstus arī vairākām garīgajām dziesmām, kas iekļautas evaņģēliski luteriskās baznīcas dziesmu grāmatā. Īpašo notikumu ailē ir arī dievkalpojums Bērzes baznīcā 1939. gada Pļaujas svētkos, kurā valsts vadonis Kārlis Ulmanis gāja pie dievgalda un no jaunā mācītāja rokām saņēma svēto sakramentu – pēdējo pirms moku ceļa, kas sākās 1940. gadā. Bērzes draudzē nokalpoti 57, Jelgavā Svētās Annas draudzē – 30, Jelgavas prāvesta iecirknī – 32 gadi. Mazāku laiku Vecmanis kalpojis arī citās draudzēs. No 1951. līdz pat deviņdesmitajiem gadiem – darbs ar jaunajiem mācītājiem, lasījis lekcijas Latvijas Universitātes atjaunotajā Teoloģijas fakultātē. Baznīca atbalstīja kolhozuPētot baznīcu Staļina režīma žņaugos, vairākās publikācijās citēta prāvesta A.Vecmaņa runa 1951. gada 10. Ģenerālajā Sinodē, kur viņš sacīja: «Mūsu baznīca pateicībā valdībai par doto ticības brīvību vienmēr vēlējusies atrast kādu sintēzi ar laikmetīgajām idejām. Tā, piemēram, baznīca ir akcentējusi savu vārdu uz mīlestību, brālību un kopdarbību, ko sevišķi uzsvēra kolektivizācijas periodā un ko vēstīja arī arhibīskaps savos gana rakstos. Bet, kad visā pasaulē radās miera kustība, baznīca sevišķi patīkami jutās, aicināta pievienoties miera jautājumam, jo nekas cits no laicīgās sfēras nevar būt tik tuvs baznīcai un tās mācībai tik raksturīgs kā miers.» Tas bija laiks, kad nepaklausīgie mācītāji, tostarp Vecmaņa studiju biedrs profesors Roberts Feldmanis (ko esot denuncējis pērminderis), jau bija apcietināti un izsūtīti. Vecmaņa liktenis bija palikt, daudzmaz pielāgoties un, cik iespējams, dot garīgu stiprinājumu draudzēm. Kā atzīst vēsturnieks Aldis Barševskis, pateicoties Vecmaņa paaudzes mācītājiem, daudzas baznīcas netika slēgtas. Mācītāju duetsSv.Annas draudzes priekšniece astoņdesmitajos deviņdesmitajos gados Milda Pilāte (1923 – 1996) atmiņās par A.Vecmani rakstīja: «Kad 1957. gada 26. jūlijā sāka kalpot A.Vecmanis, viena daļa draudzes nebija apmierināta, kā parasti radās dažādas intrigas. Draudze bija iemīlējusi iepriekšējo mācītāju Viktoru Ozoliņu, no kura šķiroties daudzi raudāja. Mācītājs Vecmanis sāka darbu atjaunotajā baznīcā. Taču nebija ērģeļu, nepabeigta stāvēja kancele, dažādu sīku darbu baznīcā nekad netrūkst. Vecmanim patika nākt uz draudzes kora mēģinājumiem. Viņam bija ļoti skaista balss. Sevišķi jauki skanēja dueti kopā ar Sesavas draudzes mācītāju Aleksandru Pētersonu. Vecmaņa laikā baznīcā atgriezās ērģeles, kas kalpoja gadus desmit, līdz tās sabojāja caurais jumts un nekurinātās baznīcas mitrums.» Līdz mūsdienām Bērzes baznīcā saglabājies Kārļa Ulmaņa dāvinātais zvans ar metālā kaltu uzrakstu, kas padomju laikā bija noziests ar smēri, lai kāda ļauna acs to nepamana. Tā nu zvans turpina aicināt pie ticības.
