Baznīcas gada noslēgumā Mirušo piemiņas dievkalpojumā Sv.Annas baznīcā sprediķoja mācītājs Māris Ķirsons. Viņš ir rosīgs trimdas sabiedriskais darbinieks, Anonīmo alkoholiķu kustības ieviesējs Latvijā.
Baznīcas gada noslēgumā Mirušo piemiņas dievkalpojumā Sv.Annas baznīcā sprediķoja mācītājs Māris Ķirsons. Viņš ir rosīgs trimdas sabiedriskais darbinieks, Anonīmo alkoholiķu kustības ieviesējs Latvijā. Pasaules plašsaziņas līdzekļu ievērību M.Ķirsons ieguva 1980. gadā Madridē, kur Eiropas Drošības konferences laikā, izsakot protestu pret Baltijas valstu okupāciju, viņš publiski tecināja asinis uz sarkanā padomju karoga. Patlaban, kad no novembra līdz janvāra beigām norit Ārpuslatvijas evaņģeliski luteriskās baznīcas arhibīskapa vēlēšanas, M.Ķirsons ir viens no šā amata kandidātiem. Pēc sprediķa baznīcā “Ziņas” lūdza viesmācītāju uz nelielu interviju.
Kādēļ jūs esat Jelgavā?
Viens no maniem mērķiem bija nokārtot vecus parādus. Es mācītājam Tālim Rēdmanim biju solījis, ka kaut kad iztuntuļošos uz dievkalpojumu Jelgavā. To parādu man bija vieglāk nomaksāt tādēļ, ka manai korporācijai “Ventonijai” Jelgavā tika svinēta 90 gadu jubileja.
Trimdas sabiedriskās organizācijas noveco un iet mazumā. Draudzes gan ir pašas sīkstākās. Kā saskatāt to nākotni?
Ja mēs būsim drošsirdīgi, uzdrīkstēsimies ticībā iet uz priekšu, meklēt pareizo ceļu, vēl ilgi dzīvosim. Ja ticības drosmes pietrūks, tad daudzās, daudzās vietās baznīca izčākstēs. No otras puses, mums pašiem ir bail no pārmaiņām. Jaunajā Derībā ticības pretstats nav vis šaubas, bet gan bailes. Cik tūkstoši latviešu tagad ir Īrijā! Gan Latvijas, gan Ārpuslatvijas evaņģeliski luteriskā baznīca tuntuļojas. Mēs neesam izkārtojuši, lai Īrijā būtu viens vai vairāki mācītāji. Ir jau labi, ka šad tad kāds atbrauc no Londonas vai Latvijas. Bet tas nav tas pats, kas aprūpe uz vietas. Bagātās rietumu draudzes, bagātā baznīcu virsvalde! Man personīgi nav svarīgi, vai mācītāji nāk no Latvijas vai ārzemēm. Dievs mums devis jaunu iespēju, un tā jāizmanto. Ja mēs būtu makšķernieku klubs, varētu izvēlēties, vai šovasar to zaļumballi taisīsim vai ne. Baznīcai ir skaidri zināms, kas jādara. Tas ir misijas darbs.
Kā jūs vērtējat bīskapu amatu izveidošanu Latvijas evaņģeliski luteriskajā baznīcā? 1. decembrī Liepājā Svētās Trīsvienības baznīcā svinīgi savu amata kalpošanu sāka bīskaps Pāvils Brūvers, kura pārziņā ir arī Jelgavas pilsētas un rajona draudzes.
Ja notiks tā, ka jaunās struktūras kalpos draudzēm un to mācītājiem, tad jaunajām struktūrām ir kāda jēga un attaisnojums. Domāju, ka bīskapiem būs lielākas iespējas rūpēties par savu diecēžu mācītājiem, nekā tas bija vienam arhibīskapam.
Ko jūs saucat par savām mājām?
Tas ir dziļdomīgs jautājums. Pirms 66 gadiem esmu dzimis Jaunaucē, lielāko mūža daļu pavadīju ASV, kopš 1990. gada kopā ar sievu dzīvojam Kanādā, bet kā mājās jūtos arī šeit, Latvijā. Es kādreiz smējos, ka manas mājas ir lidostas, kur sēžu un gaidu nākamo lidojumu.
Kādas jums izskatās pārmaiņas tēvzemē, dzimtajā pusē?
Pirmo reizi atgriezos Jaunaucē 1989. gadā, kad turp ārzemnieki vēl nedrīkstēja braukt. Tas bija apmācies, lietains rīts, un arī iespaids bija diezgan drūms. Tagad jūtams, ka dzīve ir uzlabojusies. Jaunaucē dievkalpojumi norisinās skolā. Tur jauniešiem ir savs ansamblis, un, viņos raugoties, var manīt, ka viņi ir lepni par sevi, nejūtas kā nomales iedzīvotāji. Lauku skolu likvidēšana, kas vietām notiek Latvijā, ir nožēlojama. Lauku pedagogi ir kultūras kopēji, kas ievieš veselīgu garīgumu arī ārpus baznīcas.
