Kāds varbūt vīpsnātu: vai mazums bērnu tiekas?
Kāds varbūt vīpsnātu: vai mazums bērnu tiekas? Šoreiz ir citādi: bērnu vecums – no 50 līdz 60 gadiem, un tā ir pirmā pēckara paaudze, kas kopā ar vecākiem – Ģintermuižas slimnīcas darbiniekiem – gan ārstiem, gan medmāsām un sanitāriem – savas skaistās bērnu un agrīnās jaunības dienas izdzīvoja šajā klusajā Jelgavas nostūrī.
Doma, ka jātiekas, gaisā virmoja jau sen, bet pēdējais impulss bija Ģintermuižā notikušais Eiropas kultūras mantojuma dienu pasākums. Un tā skaistā, zelta lapu pilnā sestdienā, galveno organizatoru Violetas Karlas (Šlosbergas) un Jura Zebrovska mudināti, pamazām pulcējamies, līdz atklājas, ka esam aptuveni trīsdesmit.
Pirmās minūtes diezgan nervozas – kā uzrunāt cilvēku, kas nav sastapts vairāk nekā trīsdesmit gadu? Labi palīdz līdzpaņemtie bērnu dienu fotoattēli – visi atpazīti, un samulsums zūd.
Raibā virtenē dodamies ceļojumā pa bērnības zemi. Jāpiekrīt tagadējam slimnīcas direktoram Georgam Šturmam – šai vietai ir īpaša aura. Visur raisās atmiņu stāsti – gan pie vecās virtuves, kurā reiz dzīvoja mūsu labākie puiši, gan pie mūra sētas, kas savulaik tika šķērsota visos iespējamos (šķērsām) un arī neiespējamos (gareniski) virzienos.
Esam slimnīcas muzejā un varam atdot godu savu vecāku piemiņai. Lielākā daļa šeit krietni nostrādājuši visu darba mūžu.
Viesmīlīgs ir Muitas namiņa saimnieks I.Miķelsons. Šī vieta daudziem no mums vēl saistās ar nu jau sen aizbērtā Jēkaba kanāla tiltiem, Sarkanās armijas skābekļa balonu uzpildītājiem un amerikāņu Studbekera lidmašīnām. Pamazām Ģintermuiža un Tabors izstaigāti, kājas pūtinām pie kafijas tasēm mājīgā dispansera zālītē.
Nu darbs hronistiem – jāpieraksta, ko katrs no mums dzīvē paveicis, cik bērnu un mazbērnu izaudzināts. Jākaunas nav nevienam – tikai krietni vīri un sievas nākuši no šīs simtgadīgās muižas.
Atmiņu vakars ieilgst dziļā tumsā, bet šķiroties cits citam sakām – uz tikšanos!
Klāt bija un visu redzēto savā skatījumā aprakstīja viens no Ģintermuižas bērniem –
Aļģirds Bolšteins
