Inga, Marga, Inta un Kirīna spējušas saglabāt sirsnīgu draudzību no Jelgavas 2. vidusskolas laikiem.
Jelgavnieces Ingas Laurinaites māja vēl pirms pirmās Adventes liesmiņas jau ietinusies Ziemassvētku lakatā, kur dominē zaļi sarkanais, neuzbāzīgi mirdzošais un piparkūku saldi rūgtais. Gluži kā magnēts tā sauc pie sevis savējos. Tāpēc nav brīnums, ka tieši šī vieta ar plašo un skaisto dārzu kļuvusi par četru draudzeņu – Ingas, Margas Ozolas, Intas Gauriles un Kirīnas Platenbergas – galveno pulcēšanās vietu. Brīnums ir citā – spējā vairāk nekā 40 gadu no skolas laikiem noturēt sirsnīgu, atklātu, nedaudz dullu un bezgala cilvēcīgu draudzību.
Mums nav kolektīva!
Viss sākās Jelgavas 2. vidusskolā (patlaban Valsts ģimnāzijā). Ne gluži 1. klasē, jo tad meitenes bija izkaisītas pa paralēlajām, bet dažus gadus vēlāk un jo īpaši vidusskolā – skolotājas Mirdzas Jermolovas audzināmajā klasē. «Dzīvojām vienā rajonā ap skolu. Bieži meitenes gāja uz mājām caur manu māju. Šķiet, kopumā tajā laikā bijām draudzīgāki,» min neparastā vārda īpašniece Kirīna, pārējām draudzenēm piebilstot, ka klase joprojām teju katru gadu pulcējas salidojumā, lai atgrieztos tajā īpašajā skolas laika sajūtā. Taču dzirksteli grupiņai, pie kuras pa reizei pieslēdzas vēl kāds klasesbiedrs, turēties kopā tomēr būs piešķīlis kāds notikums. «Šķiet, mūs saveda kopā tie kliedzieni: «Mums taču nav kolektīva!» Klasē bija tikai septiņi čaļi, kurus mēs, kādas septiņas meitenes, uzlūdzām uz ballīti. Pārējām, kas netika, tas nepatika,» smejot atceras Marga. Savukārt Inta draudzības pamatam racionālu izskaidrojumu nemeklē. «Ar prātu tas nav izskaidrojams. Skolas sākumā pielipu Kirīnai kā dadzītis un vienkārši gāju pakaļ,» viņa teic.
Kā pie psihoterapeita
Gadu gaitā, protams, meiteņu draudzībai nav bijusi vienāda intensitāte. Sākās lielā dzīve, plauka un bruka mīlestības, dzima vai palika tā arī neizsapņoti bērni. «Visus šos gadus gluži nebijām pazudušas no redzesloka, kaut vienu brīdi Marga dzīvoja Cēsu pusē. Taču, piemēram, mans un Ingas vīrs arī bija klasesbiedri, tāpēc biežāk tikāmies ar visām ģimenēm. Kārtīgāk sākām, kad bērni jau bija paaugušies, bet mēs palikušas vienas. Vai Ingai vienai braukt ekskursijā? Vieglāk taču visām četrām sakāpt mašīnā un doties ceļā,» Kirīna min praktisko ieguvumu attiecībās, kuras patiesībā nosaka iekšēja nepieciešamība turēties kopā. «Kur paraudāsi, kam bēdas izsūdzēsi? Darbā ne vienmēr tas izdodas. Arī mātei ne. Tāpēc jau lielākā daļa latviešu nestaigā pie psihoterapeitiem, jo mums līdzās ir draugi. Šie cilvēki, ar kuriem jau smilšu kastē esmu pilis cēlusi, mani patiešām pazīst, saprot un pieņem, kāda esmu,» turpina Kirīna. Savstarpējās sarunas, kas var būt arī vienkārša papļāpāšana un mainīšanās ar informāciju, var ievilkties līdz pulksten četriem rītā. Draudzenes neatmin, ka būtu strīdējušās, bet līdzi raudājušas un stiprinājušas gan – kad kādai pamatīgi sašķobījusies veselība, darbs vai visa dzīve. Protams, teikušas arī tiešu vārdu, bet neapvainojušās.
Pusnaktī kailas peldēties
Draudzeņu kopīgās sarunas un pārdzīvojumus varētu salīdzināt ar rupjmaizi, kas dod spēku izturēt un virzīties uz priekšu. Taču vēl ir kūka. Turklāt tik dažādām garšām un dekorējumiem bagāta, ka gluži vai mēli var norīt. «Dzīve ir tik krāsaina, kā mēs to krāsojam,» teic Kirīna. Tā dāmas iesaistījušās kopīgos vaļaspriekos, piemēram, kalanētikā un akmens rotu darināšanā, aizrāvušās ar foto orientēšanos, ceļojušas, regulāri apmeklējušas kultūras pasākumus. «Inga mums ir tā, kas noorganizēs ekskursijas, pasūtīs viesnīcas, izstrādās maršrutus, internetā atradīs visu nepieciešamo informāciju, izdrukās un vēl instruēs, cikos kur jābūt. Un tad vajag tādus kā es, kas pasaka – no mašīnas ārā vairs nekāpšu, man jau viss ir piegriezies!» smej Marga, draudzenēm piebilstot, ka krustu šķērsu izbraukāta Latvija, kā arī dāmas pabijušas Polijā, Zviedrijā, bet Jāņus svinējušas Igaunijā un Lietuvā.
Par viņu ballītēm arī ir savs liels stāsts, kas Margas meitām liek trāpīgi teikt: «Atkal tās tavas trakās draudzenes?!» Četrotne krāsojusi dzīvi gan jautrās raganu, gan zaļo vardīšu, zaķu, ābolu un pankūku ballēs. Rīkojušas savas «Gandrīz ideālas vakariņas», sacentušās, kura labāk pagatavos salātus, pamatēdienu un desertu, beigās vienojoties, ka uzvar draudzība, un darījušas citas trakas lietas. Piemēram, pusnaktī gājušas kailas peldēties meža ezerā vai, zobiem klabot, jūrā. Un tās dzimšanas dienas!
«Meitenēm teicu, ka 49. dzimšanas dienu nesvinēšu, bet viņas tā augusta vakarā, kad jau krēslo, ierodas pie manis peldmēteļos un halātos un saka: «Ģērbies!» Aizsien acis, iesēdina mašīnā, ved nez kur. Izrādās, uz vienu atpūtas vietu pie dīķīša ar plostu, uz kura sadegtas svecītes. Ārprāts, bet man taču nav nekāda apaļa jubileja! Tā dzeram šampanieti, ēdam kliņģeri, bet jūtu, ka notiek kaut kas aizdomīgs. Pēkšņi piebrauc mašīna, izkāpj viens maskā ar rozēm, šīs uzliek mūziku, bet viņš uzlūdz uz deju. Tas bija tik forši!» joprojām ar aizkustinājumu atceras Inta.
Līdzīgā manierē tiek organizēti arī pārējie svētki, izņemot Ziemassvētkus, ko draudzenes pavada kopā ar savām ģimenēm. Bet citādi – galvenais, ka gaviļniece iepriecināta un visām jautri. Tāpēc nekādas tukšas sēdēšanas pie galda! «Mums nav viena vilcējspēka. Kad kādai rodas ideja, pārējās pakļaujas,» stāsta Kirīna. «Taču nav arī tā, ka uzspiež un obligāti jāpiedalās. Piemēram, nepiedalījos zaķu ballē. Neredzēju sevi šādā tēlā. Bet tāpēc neviena neapvainojās un no kolektīva neizslēdza – pati vainīga, ka nenāci! Pēc tam jau žēl, skatoties bildes,» atzīst Marga.
Gleznā kā rotaļlietas
Sirsnīgās un atklātās sarunas, interesantie hobiji, aizraujošās ekskursijas, kultūras pasākumi un jautrās ballītes ir pa vidu darba ikdienai, kas katrai rit savā vietā. Piemēram, Marga, kas pērn, «ilgi gaidot un sagaidot», otrreiz nosvinēja kāzas, ikdienu saista ar grāmatvedību, finansēm un ES fondu revīziju iekšlietu jomā. Kirīna, kā pati smej – viena no retajiem dinozauriem, strādā šūšanas salonā Jelgavā un pucē dāmas. Trenēta precīzi kārtot un organizēt dzīvi, viņai atliek laiks arī rokdarbiem un tautas gleznošanas studijai. Piecu gadu laikā kopš hobija atklāšanas tapušas desmitiem gleznu – ziedi, klusās dabas. Viena no tām ir īpaša. Tā, kurā kā rotaļlietas attēlotas visas draudzenes – Inta kā lācis, Marga pūcīte, Inga lielā, bet pati Kirīna mazā lelle. Radošā un mākslinieciskā Inga, kura aizrāvusies ar dekupāžu un dārzkopību, bijusi gan floriste, gan tirgojusi apkures katlus, bet patlaban strādā Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, uzraugot zāli. Savukārt Inta «taisa pases».
«Ilgus gadus strādāju par grāmatvedi, bet iedzīvojos karpālā kanāla iekaisumā, un darbu vajadzēja pamest. Pasēdēju «uz biļetena», iestājos bezdarbniekos. Izbaudīju, kā tas ir, kad paskatās uz personas kodu un pārējais CV vairs nav svarīgs, un sākās izmisums, jo saproti, ka esi par vecu. Taču tad no Margas uzzināju, ka Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde Rīgā meklē darbiniekus. Draudzenes mani iedrošināja piedalīties konkursā. Pārrunās darbiniece lasa manu CV, ka esmu bijusi galvenā grāmatvede. «Jūs tiešām gribat nākt pie mums strādāt? Zināt, kādas mums algas? Jūs būsiet sīka skrūvīte milzīgā mehānismā, vai gribēsiet?» viņa jautā. Protams! Tūlīt taču būs saņemts pēdējais bezdarbnieka pabalsts, un apkārt nekādu izredžu! Beidzot arī saprotu, ka tas ir darbs, kas man patiešām patīk, jo tas ir darbs ar cilvēkiem,» dzīves profesionālo kūleni, kurā atkal neiztikt bez draudzeņu atbalsta, atklāj Inta.
Tā viņas ik pa laikam «kūleņo» – pārdzīvo par darbu, bērniem un jau mazbērniem, asiem dzīves līkločiem. Arī priecājas un svin, paturot prātā pārbaudītu patiesību – īsta draudzība rodas bērnībā un to iespējams nest cauri visai dzīvei! ◆
