SIA «Saldais dzintars» īpašniece Karīna Šišlo divus gadus meklēja, pēc kā varētu garšot viņas izgudrotās ledenes, līdz atskārta – uz mēles jāsajūt bērnība un Latvija
Karīna apsēdās uz ķeblīša un no zila gaisa izdomāja savu biznesu. Viņai rokās bija dzintara gabals. Ideja, kas daudzus pārsteigusi savā vienkāršībā, bija klāt. «Mums ir tautasdziesmas, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, ko tūristiem parādīt, bet es gribēju par latviešiem galveno pastāstīt bez vārdiem,» atklāj ēdamā dzintara idejas autore un ražotāja.
Ēdamā dzintara suvenīri top Jelgavas novada uzņēmumā «Svētes maize», tā īpašnieks Jānis Dāvids atvēlējis telpas ražošanai. Konveijerā saldais dzintars ražots nekad netiks, uzsver K.Šišlo – viņa gribot saglabāt siltumu katrā konfektē, turpinot tās gatavot ar rokām.
Uzņēmēja nākotnē raugās ar lielām cerībām, tāpēc apzināti investē iepakojumā, kura dizaina autore ir pati. Trāpīgi iesaiņots, katrs saldā dzintara gabaliņš var kalpot kā dāvana vai uzmanības apliecinājums.
Uzvirmoja poļu asinis
«Katram cilvēkam ir ilgas pēc skaistākas pasaules. Ja es prastu gleznot, komponēt vai gatavot pulksteņus, būtu radījusi ko citu. Tā kā strādāju ar bērniem, mans fantāzijas kanāls ir atvērts un tam nav robežu,» teic K.Šišlo, kura ir režisore Rīgas kultūras un tautas mākslas centra «Mazā ģilde» bērnu un jauniešu teātra studijā «Vinnijs».
«Eglītēs esmu spēlējusi sivēnus un citus zvērus tik daudz reižu, ka ar savu domugājienu nebaidījos kļūt smieklīga. Ja jau, tad jau. Sajūta bija dīvaina, jo neviens iepriekš neko tādu nebija izdomājis,» Karīna atceras notikumus 2009. gada 25. novembra rītā. «Sēdēju un biju atvērta strāvojumiem. Tikmēr visapkārt skanēja: krīze, krīze, krīze! Man bija sajūta, ka Latvijai virsū uzlikts melns vāks. Jutu, ka cilvēkiem tika mēģināts iestāstīt – tu esi vājš, tu esi nabags, tu neko nevari. Diezgan atturīgi skatījos uz to, ka cilvēki ņem un izdomā biznesu, un viņiem turklāt izdodas. Torīt uzliku Baha mūziku, aiz loga spīdēja saule, un es sapratu – neko nevaru izdomāt, bet, ak Dievs, cik esmu laimīga! Pēkšņi manī uzvirmoja poļu asinis (K.Šišlo tēvs ir Oļģerts Parčinskis, LLU Veterinārmedicīnas fakultātes profesors, savukārt vectēvs Česlavs Parčinskis bijis Polijas prezidenta adjutants – red.) – jāizprāto kaut kas tāds, kas būtu tikai Latvijā un par ko visi brīnītos. Turēju rokās dzintara gabalu, paskatījos uz to un nodomāju – tas ir tik skaists, ka varētu apēst. Interesanti, kā tas garšotu?! Tagad man ir sajūta, ka ideju kāds man nometa.»
Apēd, kad apnīk
Ražošana ir intīms process, norāda K.Šišlo. Viņa nevēlas iedziļināties tehnoloģijā, kurai pateicoties no cukura, glikozes sīrupa, krūmcidoniju sīrupa, smiltsērkšķu sulas un rudzu iesala top cieta karamele, kas sevī gluži kā dzintars kukaini vai aizlaiku smiltis slēpj dzērveņu un cidoniju gabaliņus. Apjomi ir nelieli, tāpēc algot darbiniekus pagaidām nav nepieciešamības, atklāj SIA «Saldais dzintars» īpašniece. Uzņēmumā nav ieguldīta nedz ES nauda, nedz kredītu līdzekļi, un tas uzņēmējai sniedzot nepieciešamo brīvības sajūtu.
Karīnas draudzene, pārtikas tehnoloģe, sākumā izdošanos vērtējusi skeptiski. Savukārt Karīna bija pret mākslīgām sastāvdaļām, garšas pastiprinātājiem, krāsvielām – dzintaram tie nepiestāvētu. Lai arī sadārdzina ražošanu, Karīna palika pie dabisku sulu izmantošanas. Ka tik neizkūst, pēcāk bieži bažījusies.
Pirmie dzintariņi pēc divus gadus ilgušiem garšu meklējumiem izdevušies izcili. «Es, kura no pārtikas ražošanas neko nesaprot un īpaši pat neaizraujas ar ēst gatavošanu, uzdrošinājos eksperimentēt atšķirībā no mācītiem tehnologiem. Kā bērns, kas vienkārši kaut ko lipina no mīklas.» Pirmos panākumus gan bijis grūti atkārtot – mēģinājumi nedeva gaidīto, līdz atkal izdevās uzķert īsto garšu buķeti.
«Austrumu mākslā estētikas principi paredz – lietai jārunā pašai par sevi, tai jābūt ar dvēseli un vēlams – ar senām saknēm, kā arī jābūt cilvēkiem derīgai. Un dzintariņš tāds ir – kā laika dimensija racionālajā pasaulē, turklāt to apēd, kad apnicis, ka tas stāv plauktā.»
Krelles kā nosūkātas ledenes
Lai arī ražošana ir neregulāra un apjomi nelieli, svarīgumu neparastajai biznesa idejai piešķir novembra rīta Karīnas nejaušā domugrauda drošības garants – iegūtais starptautiskais patents. K.Šišlo daudzi teikuši – esat visus iznesusi cauri. Krelles kā nosūkātas ledenes visiem bijušas acu priekšā gadsimtiem.
K.Šišlo dzimusi Aucē un augusi, baudot dabu saules apspīdētajos Zemgales līdzenumos. «Septiņu gadu vecumā biju iemīlējusies savā klasesbiedrā, un domāju – man būs bērniņš. Jo zināju, ka bērni rodas no mīlestības. Es piekrītu domai, ka pasaule ies bojā tad, kad vairs neviena puķe neuzziedēs. Teātra studijā esmu pārliecinājusies, cik svarīgi bērniem attīstīt tēlaino pasaules uztveri. Skatīties Purvīša un Federa gleznas bērni jāved jau maziņi. Vecāmamma laukos man nekad nelika strādāt, sēdējām un kārtis spēlējām, bet kaimiņi teica – kas no tās meitenes izaugs! Tomēr nav tik izmisīgi jānopūlas, lai piepildītu sabiedrības gaidas. Mans guru ir Astrida Lindgrēne, pateicoties viņai, daudzas lietas Zviedrijā ir citādas nekā Latvijā – gan dzīves līmenis, gan attieksme pret bērniem un vispār cilvēkiem. Mēs viņu mīlam tādu, kāds viņš ir, mamma teica par Emīlu.» K.Šišlo uzskata – jārunā par to, ka Latvijā ir tik daudz talantīgu bērnu teātrī un katrā mazā skoliņā. «Radošums, tāpat kā mūzika, gaisma vai mākoņi, ir pieejams ikvienam cilvēkam.»
Jūras ainiņas un valsts ģerbonis
Pēc saldā dzintara iepakojumiem nepieciešamo jūras skatu fotografēšanas vīram bijušas slapjas bikses, toties Karīna uzskata – jūra, vējš, brīvība, bērnība, saldums ir asociāciju ķēdīte, ko iemieso oriģinālais viena kumosa gardums. «Man visvairāk patīk, kad cilvēki atzīst, ka viņiem ne tikai patīk, kā izskatās, bet arī garšo,» piebilst K.Šišlo. Suvenīru veikalos Rīgā tūristi bieži saldajam dzintaram ejot garām, jo domājot, ka tas ir īsts dzintars, tādēļ pārdevējas pieliekot uzrakstus «Eatable» un «Sjedobnij» (ēdams – angļu un krievu val.), lai cilvēki pievērstu uzmanību. «Dzintars, ko var apēst, raisa asociācijas, un notiek iekšēja ķīmija,» paskaidro K.Šišlo. No 1,65 līdz diviem latiem par vienu saldo dzintaru – tāda ir cukurotā suvenīra cena veikalos.
Līdzi Latvijas – Ķīnas biznesa padomes valdes priekšsēdētājam Artim Kamparam un Latvijas delegācijai saldais dzintars aizceļojis uz Ķīnu, un kādudien Karīna elektroniskā pasta kastītē atrada vēstuli no kāda ķīnieša, kurš pateicās lakoniski: «Es apēdu un kļuvu laimīgs.» Ziniet, mums Ķīnā tādus neražo, rakstītājs piebildis. Saldais dzintars noprovēts arī Francijā, savukārt Latvijas vēstniecības Krievijā un Polijā to pasniedz kā savu prezentācijas dāvanu. Tikai jūras skatus oficiālā valsts suvenīra noformējumā aizstājis Latvijas valsts ģerbonis. «Ārzemniekiem šķiet, ka man te ir liela fabrika, bet tā nepavisam nav,» saka K.Šišlo.
Karīnas auklējumu nereti cilvēki ved uz tuvām un tālām valstīm kā gabaliņu no Latvijas. Kāds gruzīns, saņēmis saldo dzintaru dāvanā, bijis aizkustināts par vērtīgo dāvanu no Baltijas, līdz apjautis, ka tas nav gluži īsts dzintars. Šādus pārpratumus gan vienmēr nolīdzinot smiekli. «Savu biznesu vērtēju ne tikai pārdoto dzintaru daudzumā, bet arī cilvēku smaidos,» paskaidro uzņēmēja. «Man ir gandarījums par to vien, ka saldais dzintars vispār patīk cilvēkiem.»
Rīgas Tūrisma attīstības biroja valdes locekle Vita Jermoloviča uzreiz saskatījusi saldā dzintara potenciālu, tāpēc tas iekļauts projekta «Live Riga» suvenīru klāstā un labi piestāv Rīgas pašpasludinātajam Baltijas gastronomijas galvaspilsētas statusam. Savukārt šefpavārs Mārtiņš Rītiņš pats sameklējis K.Šišlo, paudis savu sajūsmu un pagatavojis dzintara torti, un laiku pa laikam Vecrīgas veikaliņos ēdamo suvenīru iegādājas.
Radošais potenciāls – kā itāļiem
Karīna ir galda spēles «Varoņceļš» autore un pirmā, kas uzšuvusi hokeja fanu cepuri ar Lāčplēša ausīm, viņa arī patentējusi tās dizainu. «Saliekot visus manus izgudrojumus kopā, sanāk, ka tie apliecina – esmu Latvijas patriote,» atzīst K.Šišlo. Viņa atceras, ka, sastopot uz ielas britu sporta līdzjutēju, kas bija nopircis kā suvenīru padomju armijas cepuri, pēkšņi domās viņam uz galvas ieraudzījusi Lāčplēša ausis. «Mana bērnības mīļākā grāmata bija Pumpura «Lāčplēsis», šķiet, piecdesmito gadu izdevums. Vecmammai laukos nebija daudz grāmatu, un šī mani apbūra, es to šķirstīju un iemācījos lasīt.»
K.Šišlo ir pārliecināta, ka Latvija vēl parādīšot savu radošo potenciālu. «Nevis agresīvā izteiksmē – nu, mēs tagad parādīsim –, bet dos pasaulei ar saviem cilvēkiem un idejām varbūt kā itāļi savulaik,» Karīna runā sev ierastajā radošajā sakāpinājumā.
Ir vēl citas idejas, kuras nedrīkstot atklāt, bet tās atkal likšot izbrīnā mutēm pavērties. Saldais dzintars ir tikai idejas pieteikums, Karīna teic, viņa ir gatava ģenerēt vēl un vēl. «Ja es jums teiktu, ka esmu aizdomājusies par jaunu enerģijas iegūšanas veidu, jūs domātu, ka esmu traka?» ◆
