Mūsu sabiedrībā cilvēkiem ir ļoti svarīgi labi izskatīties – kā tagad mēdz teikt, kopt savu imidžu.
Mūsu sabiedrībā cilvēkiem ir ļoti svarīgi labi izskatīties – kā tagad mēdz teikt, kopt savu imidžu. Zināms, ka latvietis drīzāk mirs badā, bet staigās glaunās drānās un stūrēs spožu vāģi. Jūs teiksiet – kas gan tur slikts. Tomēr zīmīgi, ka šādu tendenci – lai tik no malas labi izskatītos – redzam gandrīz katrā jomā.
Uz garāku vai īsāku brīdi var visu darīt skaistu, un tas atkarīgs vien no pūdera slāņa biezuma. Diemžēl problēma ir tā, ka aiz tā nav nekā vai – vēl ļaunāk – aiz skapja saslaucītas drazas, lai ciemiņu acīm paliktu nepamanītas. Nereti nācies sastapt no skata patīkamus un stilā ieturētus jauniešus, kas simpātiski šķiet līdz brīdim, kad viņi paver savu muti, un tu saproti, ka smukulīša stērķelētā galva ir butaforija – kā uz ātru roku sameistarotas dekorācijas teātrī. Mēs bieži vien pat neapzināmies, ka rīkojamies nevis pēc satura, bet pēc principa “tā, lai būtu”, un, globālā tīmekļa izklaidēti, gaidām darba dienas beigas. Dažkārt tiešām pārņem sajūta, ka katrs domā tikai par sevi.
Cik gan ģimeņu ir tikai butaforijas, kas turas kopā vien tādēļ, lai radu starpā būtu par vienu skandālu mazāk? Cik ļautiņu apzinās, ka katra izmestā, no modes izgājusī manta tikai audzē kliedzošo kontrastu starp ārēji nospodrināto rietumu dzīvesveida fasādi salīdzinājumā ar augošajiem izgāztuvju kalniem un vides piesārņojumu? Cik valdība reāli interesējas par mūsu labklājību, nevis aprobežojas ar simbolisku gada budžeta pārpalikumu, lai svešu varu priekšā neizskatītos pēc nabagiem, kādi mēs tiešām esam pēc visiem rādītājiem?
No fizikas atceros, ka viss sastāv no atomiem, tie savukārt – no atoma kodoliem, kuri pielīdzināmi adatas spicei, ap kuru vairāku kilometru rādiusā riņķo elektroni. Tur – pa vidu – nekā nav! Arī, skatoties sabiedrības tukšajās acīs, jūtams, ka tur nekā nav, viens vienīgs seklums, ko vairo brīvā mīlestība, apreibināšanās, kas arī ir neapzināta, gļēvulīga bēgšana no nepatīkamās realitātes.
Ar ko šo tukšumu varētu piepildīt? Varbūt pabarojot neredzamo, daudzu izsmieto un nenovērtēto dvēseli, kuru zinātnieki joprojām nespēj konstatēt un filosofē, ka varbūt tās dēļ cilvēks mirstot kļūst vieglāks par 30 gramiem.
Pārāk maz mēs ikdienā domājam plašākā kontekstā, kas, manuprāt, ir inteliģentuma patiesais noslēpums. Cilvēkā slēpjas liels potenciāls, mēs nodarbinām knapi desmito daļu smadzeņu resursu, mēs varam kļūt par garīgi domājošām būtnēm, kuru sarunu temats sniegsies tālāk par naudu, laiku, mašīnām un “purpatām”. Šī garīgā aprobežotība smacē. Ar savu piemēru iestāsimies pret patērētāju dzīvesveidu, kas māk tikai tērēt, bet ne krāt (ne tikai naudu). Izstāsimies no šā globālā “teātra kolektīva”, vairāk leposimies ar saturu, un ieguvēji būs visi, jo saturs pēkšņi no modes neizies, kā diemžēl ik pa laikam notiek ar formu. Tā atstāsim piemēru saviem bērniem, kuri tad, cerams, spēs skolā uzrakstīt vairāk par pieciem teikumiem sacerējumā.
