Brīdinu savlaicīgi – tas nav mans stāsts (kur tad es būtu ķēris marsieti?), bet gan tā kunga, kurš sevi dēvēja par Kārli un ar kuru es, autobusā līdzās sēdēdams, braucu no Rīgas uz Valmieru. Laiks aiz loga bija draņķīgs – diena apmākusies –, un vienīgais laika aizvadīšanas veids bija šāda stāsta klausīšanās.
Un, lūk, Kārļa stāstītais, manis nedaudz literāri pielabots.
Ar laucinieka asinīm dzīslās
Lai slavēta mūsu valdība, kura ļāva man atgūt tēva un vectēva kādreiz lietoto zemes gabaliņu Tērvetes upītes krastos. Cik nu tā pleķīša – kādi astoņi hektāri, tai skaitā vēl labs gabals upmalas pļavu, no kurām vairāk par pāris vezumiem siena neievākt. Toties tas viss tagad ir mans īpašums!
Arī tīrumi pēdējos gados nolaisti, suņukumelītēm un citādiem štruntiem aizauguši, kādreizējā dzīvojamā māja un saimniecības ēkas pussabrukušas, taču gan es to visu laika gaitā sakārtošu, būtu tikai bijis vairāk naudiņas.
Es esmu jelgavnieks – ne nu gluži pilsētā dzimis, taču te skolojies, iekārtojies darbā un apprecējies. Manās dzīslās vēl rit laucinieka asinis; sievai gan vairāk patīk pie televizora sēdēt un grāmatas palasīt. Bet vai nu man žēl, ar savu lauku īpašumu viens pats tikšu galā, un, kad viss būs gatavs, gan jau tad kundze ar bērņukiem ieradīsies. Tas nu tā – situācijas noskaidrošanai, taču es gribēju pastāstīt par marsieti.
Sāks šturmēt Jelgavu!
Pagājušajā pavasarī uzrušināju kartupeļu lauku, iesēju kādu hektāru miežu un pāris reizes nedēļā aizbraucu paskatīties, kā manas kultūras aug un zaļo.
Kādā pievakarē pie mājas durvīm atradu piespraustu zīmīti – pagastvecis aicināja jaunos zemes īpašniekus uz sapulci. Aizbraucu. Tur vietējais mērnieks gari un plaši stāstīja, kā jānoformē īpašuma robežas – kādam jābūt kupicas diametram, cik resni stabi jāierok robežstigu lūzumpunktos un kas uz tiem jāuzraksta. Vēl mums sniedza citas gudras pamācības, un, kad oficiālā daļa bija beigusies, atkal piecēlās pagastvecis
«Vīri,» viņš teica, «Man no augšas…. Tā neoficiāli… Vārdu sakot, iespējams, ka mūsu rajonu apciemo citplanētu būtnes. Es nezinu, kādas tās izskatās, taču mani lūdza jūs informēt – ja nu kādam mežā vai laukā nākas sastapt neparastus cilvēkveidīgos, izturieties pret viņiem laipni un pieklājīgi. Tas arī viss.
«Va vellos,» es nodomāju. «Nu gan būs podi – marsieši sāks šturmēt Jelgavu!»
Tad atcerējos, cik tad sen kā avīzēs rakstīja, ka kāds pie Olaines vai virs Lielupes redzējis lidojošo šķīvīti. Ej nu sazini…
Seja nu tā kā cilvēkam
Pēc pāris nedēļām sākās siena laiks. Gribēju nopļaut savu upmalas pļavu – tur gadu gadiem bija augušas vīgriezes un suņuburkšķi. Ja kādam vajadzēs sienu, atdošu kaut par pusvelti, ja ne – lai sapūst kaudzē, pavasarī aizvedīšu kā mēslojumu kartupeļu laukam, un pļava vismaz būs tīra.
Jelgavas tirgū nopirku jaunu izkapti; to izkapināt un uzasināt pratu vēl no puikas gadiem, un kāda sestdienas rīta agrumā sāku pļaušanu.
Saule tikko cēlās virs upītes alkšņiem apaugušajiem krastiem, rasotā pļava mirdzēja kā dārgakmeņiem piebārstīta, kaut kur tālumā, lietu saukdama, svilpa vālodze, un es, pirmo vālu izpļāvis, noslaucīju sviedraino pieri un paskatījos visapkārt.
Pag, pag, vai tur – upmalā, starp baltalkšņu atvasēm un kupli sazēlušo zāli, – nevīdēja kaut kas neparasts? Klusi un uzmanīgi piegāju tuvāk. Kā tad! Tā bija seja – gluži kā cilvēkam: lielas apaļas acis, īsi sirmi mati, apgriezti ezītī. Tikai šī seja bija nedabiski sārta un pacēlās virs zemes labi ja pusmetra augstumā. Marsietis – ne tur ko pielikt, ne atņemt!
Kā teica pagastvecis – pret šiem tipiņiem jāizturas laipni un pieklājīgi.
«Es esmu Kārlis, es te pļauju sienu,» piegājis vēl tuvāk, centos marsietim paskaidrot par savu necilo personu. Marsietis klusēja, tikai viņa seja kļuva vēl sārtāka un apaļāka.
«Nesaprot,» es aptvēru. «Nu jā, kur nu marsietim saprast latviešu valodu! Būs jāmēģina angliski… Un es drudžaini mēģināju atcerēties savulaik skolā mācīto:
«Let me introduce myself. My name is Kārlis…(Atļaujiet iepazīties. Mans vārds ir Kārlis.)
Klusums… «Mērkaķis tāds,» es sāku skaisties. «Paskaties tik, iekūlies Latvijā un nemaz negrib sarunāties…»
Mēģināju vēlreiz latviski. «Es esmu Kārlis, es te pļauju sienu!» nu jau mana balss skanēja kā attāla pērkona rēciens.
Tagad atvases sakustējās.
«Es esmu mežsargs Jāzeps,» «marsietis» beidzot ierunājās. «Es te, ļoti atvainojos… krūmos kakāju…»
Te tev nu bija citplanētietis. Es nikni nospļāvos, pagriezu muguru un aizgāju, atpakaļ neatskatoties.» ◆
