«Ir tāda sajūta, ka kāds mūsu dzīvē piespiež paātrinājuma pogu un svarīgus lēmumus pieņemam bez vajadzīgās apdomības,» atzīst viena no Ziemeļeiropas izcilākajām biznesa sievietēm «Fortum Jelgava» valdes priekšsēdētāja Ginta Cimdiņa. Tuvojoties gadu mijai, tomēr gribas kaut uz brīdi piestāt un padomāt par dzīvi. Gan par to, ko saviem tuvākajiem iedvesmojošu novēlēt, gan arī par to, kā pateikties par labo vecajā gadā. Ne reizi vien man tādi domu sakārtošanas brīži bijuši baznīcā. Lai lūgtu palīdzību Visaugstākajam, vispirms taču jāsaprot, ko esi darījis, kā nākas, un kur kādam nodarījis pāri. Gadās, ka draudžu locekļi mazliet šķībi skatās uz pasvešajiem, kuri uz dievnamu atnāk vien Ziemassvētkos. Var jau saprast, ka tiem, kuri baznīcu uzturējuši cauru gadu, drusku rodas «cemme», ja svētku dievkalpojumā nav kur piesēst. Tomēr, manuprāt, lielāks par šo «cemmi» ir kopābūšanas prieks.
Mūsdienu Rietumeiropā vietas, kur pulcējas ļaudis, tostarp arī Ziemassvētku tirdziņi un citi pasākumi, medijos tiek brīdinoši minētas kā terorisma riska vietas.
Šogad Latvijā vienīgais «teroristu spiegu» mērķis bija sabiedroto ASV karavīru apdzīvotā Ādažu militārā bāze. Tur jūnijā, ar proklamācijām pār sētu kāpjot, tika aizturēti divi Krievijas pilsoņi. Jauni, dumji, puiši, kam par terorismu un spiegošanu draudēja ieslodzījums uz gadu gadiem (pārkāpums vēlāk tika pārkvalificēts par huligānismu). Tā gan ir aukstā kara zīme, kas liecina, kā sabojājušās attiecības starp Krieviju un Ukrainu un arī Baltijas valstīm. Taču Ziemassvētkos Latvijā uz baznīcu, domāju, var iet droši. Pērminderis kārtību nodrošinās. ◆
