Viss sākās ar to, ka Sandris uz šīs lapas veidošanu bija atnācis piktā omā.
Viss sākās ar to, ka Sandris uz šīs lapas veidošanu bija atnācis piktā omā. Kā izrādījās, viņa garastāvokli bija sabojājusi kāda pārdevēja! Vārdu pa vārdam, un noskaidrojās – ikviens no mums (droši vien arī tu) saskāries ar kaut ko līdzīgu. Tā nu runājām par tīņu un pārdevēju savstarpējām attiecībām.
«Noklausies» daļu no mūsu sarunas! Bet, lai visu izdotos saprast labāk, vispirms jāiepazīstas ar runātājiem tuvāk.
Sandris – puisis, kuram gandrīz ne reizi dzīvē nav iznācis normāli iepirkties, Andra, nosvērta pircēja, kas kaitina pārdevējus, vienmēr pieprasot čeku, Kristaps, cilvēks, kuru pārdevējas bieži ignorē mazā auguma dēļ, Zane, šīs sarunas vadītāja, izaicina tautu ar savu apģērbu, Gundega, kas ik pa laikam mēģina ievirzīt sliedēs iekarsušos runātājus.
Sākas saruna. Visapkārt dzirdami kliedzieni, kaut kas lūst, īsti gan nevar saprast, vai priekšmets, vai kāda no pārdevēju pāridarījumiem sāpoša sirds! To visu pārspēj Zanes jautājums, vai kāds no mums ir jutis, ka pārdevēja pret viņu izturas citādi nekā pret pārējiem izskata dēļ.
K.: Jā. Reiz aizgāju uz veikalu «Rondo», lai nopirktu žurnālu. Kad jau biju samaksājis un taisījos to likt maisiņā, pienāca gara auguma apsargs un teica: «IZKRĀMĒ SAVAS KABATAS!» Es uz viņu paskatījos (stāstījuma paspilgtināšanai atgāž galvu, lai redzētu kaut ko augstu virs sevis), izkrāmēju kabatas. Apsargs pārsteigts secināja, ka nekā nav, tad teica: «Vari iet!» …Tā nu es tāds apmulsis arī devos prom.
Bet reiz man gadījās ieiet veikalā «Otto» pēc futbola spēlēšanas dubļainās džinsās – pārdevēja mani apkalpoja TIK NEGRIBĪGI. Bezmaz vai ar domu, ka tas šmulīgais sīcis viņai aizbiedēs pārējos pircējus!
A.: Arī es reiz piedzīvoju tās nepatīkamās izjūtas, kas pārņem, kad veikalā liek izkrāmēt somas saturu. Mēs ar māsīcu «Drogās» nopirkām salvetes un tad nolēmām ieiet veikalā «Arka». Tā kā sievietes, kas pieņem somas, nebija, devāmies iekšā ar visām mantām. Kad gājām ārā, mūsu priekšā nostājās apsargs un teica: «Krāmējiet visu ārā!» Ieraudzījis jaunās salvetes, viņš nodomāja, ka esam tās nozagušas, lai gan teicām, ka tas tā nav. Nākamās 10 minūtes pavadījām, gaidot, kamēr pārdevēja izlems, pārskaitīt kasi vai ne. Tad atnāca vēl kāda sieviete un teica, ka viņu veikalā tādas salvetes nepārdodot. NEVIENS MUMS NEATVAINOJĀS!
Z.: Man liekas, ka daudzi pārdevēji to, vai esi zaglis vai ne, nosaka pēc tava izskata. Ja, teiksim, es uz veikalu aizietu reizē ar solīda izskata zagli, viņam pat uzmanību nepievērstu… Kad ar saviem draugiem iegāju pārtikas veikalā, pārdevēja ļoti demonstratīvi nostājās priekšā ledusskapim ar alu. It kā mēs to vien darītu kā staigātu pa pasauli, zagdami alu. Vai, piemēram, veikala «Dzintars» apsargs man pakaļ vien staigā. Apzinos, ka izskatos savādi, bet vai tad SKRANDAINAS DŽINSAS NOZĪMĒ, KA EJU ZAGT?
Z.: Vai pārdevējas tīņus apkalpo sliktāk tikai viņu īpatnējā apģērba dēļ?
S.: Diezin vai. Es, teiksim, ne ar ko īpaši neizceļos, bet pārpratumi iepērkoties man gadās diezgan bieži! Piemēram, manā «mīļākajā» veikalā «Laimdota» (visapkārt sāk skanēt smiekli, jo viņš to ir pateicis ar tādu intonāciju!). Mēs ar māsu gribējām iegādāties dāvanu un palūdzām parādīt pulksteni. Domājām jau pirkt, bet pamanījām, ka tam kaut kas atlipis. Pulksteni nepirkām, pārdevēja par to bija ļoti neapmierināta un pat pateica kaut ko. Vēlāk dienā atgriezāmies, lai nopirktu citu pulksteni, un pārdevēja mūs ne īpaši laipni atcerējās.
A.: Arī es esmu pirkusi «Laimdotā» pulksteni. Pārdevēja bija dusmīga tādēļ vien, ka palūdzu parādīt to, kas atrodas pie sienas. Kad biju lūgusi parādīt vēl pāris, viņas seja bija nikna, lai gan pulksteni nopirku! CILVĒKAM TOMĒR IR TIESĪBAS IZVĒLĒTIES – ARĪ TAD, JA VIŅŠ IR TĪNIS!
Z.: Bet ko jūs varat pastāstīt par naudas lietām?
S.: Daudzi negrib pieņemt sīknaudu no tīņiem.
Z.: Reiz maizes veikalā par to, ka vēlējos samaksāt ar «melnajiem», pārdevēja sāka dusmoties (lai gan pašas pārdevējas tīņiem ļoti labprāt izdod sīceni, cerot, ka nepārskaitīs). Sāku justies kā cilvēks, kas stacijā ubagojis.
G.: Katrā pārtikas veikalā pie kases ir uzraksts, ka alkoholu un cigaretes pārdod tikai no 18 gadu vecuma, bet…
Visi: Jā, jā, jā! Gribi, noorganizēsim eksperimentu kā LNT «Ziņās»?
Un izrādās, ka ikviens sarunas dalībnieks Jelgavas veikalos ir kaut ko neatļautu nopircis – BEZ PROBLĒMĀM!
G.: Ja pārdevēji tīņiem nepārdotu alkoholu un cigaretes, vai mazinātos tīņu atkarības vielu lietošanas problēma?
Z.: Protams! Viennozīmīgi!
K.: Ja tīņiem alkoholu vajadzētu pirkt slepus un riskējot, daudzi to vienkārši nedarītu!
Z.: Vai Jelgavā ir arī kāda tīņiem labvēlīga pārdevēja?
S.: Veikalā «Tonis» strādā kāda jauna, ļoti jauka pārdevēja. Viņa vienmēr ir smaidīga, izpalīdzīga.
K.: «Rotā» ir jauki pārdevēji. Visu parāda, pastāsta, neņemot vērā, cik īss vai garš esi.
Z.: Arī «Daiļradē» ir fantastiska pārdevēja. Viņa vienmēr smaida, atbild uz jautājumiem, parāda visas preces pat tad, ja zina, ka šoreiz neko nepirkšu. Man aizvien vairāk sāk likties, ka vecāka gadagājuma pārdevējas ir daudz jaukākas par jaunajām.
S.: Bet viņām ir grūtāk strādāt lielveikalos – kamēr aizčāpo līdz kādai precei…
Z.: Maizes veikalā jaunā pārdevēja to vien dara kā skatās uz puišiem. Man jau nav žēl, bet lai neaizmirst par manu eksistenci!
Z.: Kāpēc tāda attieksme pret tīņiem izveidojusies? Vai aizdomīgums ir pilnīgi nepamatots?
A.: Protams, ka ir tīņi, kas zog, bet tāpēc NEVAJAG UZSKATĪT, KA VISI IR VIENĀDI! Kad veikalā «Pilots» salīdzināju savu veco lineālu ar tiem, kas tur ir (gribēju nopirkt tādu pašu), pie manis pienāca pārdevēja, skaļā balsī sacīdama: «Kas vēl nebūs! Gribēji lineālus apmainīt!» Man pat galvā tādas domas nebija.
Protams, ir skolēni, kas zog. Pašai gan būtu bail kaut ko paņemt, liekas, ka tieši mani pieķers! Man būtu kauns!
K.: Man gadījies būt veikalā tad, kad nav ne pārdevējas, ne citu pircēju, bet es neko nepaņēmu. Kāpēc? Laikam jau tādēļ, ka veikals tuvu mājām… Un tur ir videokameras!
Un vēl kāds stāsts ar morālīti!
A.: Reiz ar paziņu Rīgas tirgū gribējām nopirkt banānus. Atradām labus un lētus, bet pārdevējas nav! Gaidām, gaidām, bet neviens mums nepievēršas. Paziņai pa jokam teicu: «Ņemam tos banānus un ejam!» Bet ko viņa? Paķer banānu ķekaru un bēg prom! Es skrienu līdzi! Protams, tirgus apsardze mūs noķēra, un banānus atdevām. BET ES TAČU TO NEBIJU DOMĀJUSI NOPIETNI!
