Skolas kolektīva gatavošanās 75. jubilejai atspoguļojas avīzītē «Iz skolas dzīves», ko katru mēnesi gatavo kāda klase.
Skolas kolektīva gatavošanās 75. jubilejai atspoguļojas avīzītē «Iz skolas dzīves», ko katru mēnesi gatavo kāda klase.
Avīzē daudz vietas atvēlēts skolas vēsturei, tradīcijām, absolventu atmiņām. Par skolu runā absolventi, kas skolā strādā par skolotājiem, absolventi, kuru bērni pašreiz ir skolēni.
«Ir 1965. gada 1. septembra rīts. Eju māmiņai un tētim pie rokas, jo ir liels biklums, satraukums. Kā izdosies noskaitīt dzejolīti, kuru lika iemācīties mana pirmā skolotāja Anna Ruduka?
Un tā ar dzejoli «..Skolas durvis vaļā veru, Sāku skolas taku iet» sākas mana skolas dzīve, kas turpinās līdz šim brīdim,» raksta skolotāja Maruta Tiltiņa. «Man ir bijuši paši labākie, mīļākie, gudrākie skolotāji pasaulē. Man ir bijuši kolosālākie, labākie klasesbiedri. Varbūt tādēļ es esmu šeit – skolā?» atceroties savus skolotājus, arī māmiņu latviešu valodas skolotāju Mirdzu Miltoviču, domā Platones skolas absolvente skolotāja M.Tiltiņa.
«Mans skolotājas mūžs jau ir 34 gadu garumā. (..) Kas gan nav mācīts bērniem! Cits atcerēsies rokdarbu, cits ģeogrāfijas, cits – ķīmijas, cits – rasēšanas, cits – latviešu valodas stundas. Cilvēkam jau jāizmēģina daudzkas, lai atrastu īsto jomu dzīvē. Esmu to atradusi, tā ir skola, mazo klašu skolēni un matemātika,» raksta 1963. gada absolvente Velta Vaivode, tagad skolas direktora vietniece. Pirms 34 gadiem sāktais grāmatvedes darbs turpinājās… nedēļu, tāpēc ar tādu pārliecību var runāt par īsto vietu dzīvē.
Platones skolēni ir Jelgavas rajona čempioni sportā, tas – galvenokārt skolotāja Imanta Roziņa nopelns. Viņš, skolas absolvents, te strādā jau 28. gadu, ar lielu uzņēmību audzina bērnus sporta meistarībā, pēta skolas sporta vēsturi, sasniegumus, salīdzinot tos ar mūsdienām (mammas un tēti bijuši stiprāki un veiklāki!), iekārto sporta muzeju. «Esmu platonietis kopš 1948. gada aprīļa, kad ar pirmo bļāvienu pieteicu savu nākšanu pasaulē Platones ciema Brakšķu mājās. Bērnībā mana fiziskā attīstība bija stipri viduvēja. (..) Mana dzīve izmainījās, kad tālajā 1961. gadā Platones skolā ieradās jauns fizkultūras skolotājs Māris Priede. Izrādījās, ka skolās bija paredzētas fizkultūras stundas, kurās bērni drīkstēja skriet, lēkt un bumbu spēlēt. Sākumā uz šīm stundām gāju paslepšus, jo māmiņa baidījās par manu «vājo» veselību,» stāsta skolotājs Roziņš, atcerēdamies savu pirmo diplomu par uzvaru skolas sacensībās 14 gadu vecumā. Skolotājam ir visai skarbs viedoklis par cilvēces izredzēm izdzīvot, ja šajā televīzijas, video un kompjūterspēļu laikmetā tiks atstāta novārtā fiziskā attīstība. Rezultāti liecina, ka Platones skolā iet citu ceļu.
Tāpat kā daudzām meitenēm, arī pirmsskolas skolotājai Judītei Kodei pirmie «audzēkņi» bija lelles. Vidusskolā saskarsmē ar mazajiem nostiprinājās vēlme savu dzīvi veltīt pedagoga darbam. Tagad apgūta arī sākumskolas skolotājas profesija.
Projektu nedēļā Platones skolēni pētīja izglītības vēsturi, apciemoja bijušos skolotājus, vāca atmiņas. Tās ir ļoti gaišas, jo ne katrā skolā skolotāju istaba tikusi dēvēta par «eņģeļu istabu»…
