No tiem vīriem un sievām, kas, atjaunojoties Latvijas valstij, sāka dienestu Zemessardzē, tagad ierindā ir retais. Taču atmiņas par trauksmaino laiku saglabājas ilgi.
Neitralizēja 100–300 lādiņu
Starp pirmajiem, kas Jelgavā deva Zemessardzes zvērestu, bija arī Valdis Ceplis un Ilgars Puškevics. Drīz bataljonam pievienojās sapieris Jānis Kinēns, kas vēl joprojām dienē 52. kaujas atbalsta bataljonā. Viņš atceras, ka deviņdesmitajos un arī divtūkstošo gadu sākumā Jelgavas zemessargi nodarbojās ar nesprāgušās munīcijas neitralizēšanu, ko pirms valsts neatkarības atgūšanas veica padomju armijas sapieri. Jelgavas zemessargu bataljonā bija pieteikušies vairāki vīri, kas padomju okupācijas laikā obligātajā dienestā bija dienējuši sapieros un varēja uzņemties šo bīstamo darbu. Arī tagad, kad šo darbu veic profesionāli Nacionālo bruņoto spēku speciālisti, J.Kinēnam šad tad prasa padomu tie, kuri nejauši atrod lādiņiem līdzīgus priekšmetus un paši nevar saprast, vai tie ir bīstami vai ne. “Tolaik Jelgavas bataljonā gadā neitralizējām simts līdz trīssimt šādu lādiņu. Ja bija barga ziema un sals cēla augšup zemē paslēpto, tad vairāk. Ja silta ziema – mazāk. Lādiņi atradās, arī cērtot mežus vai veicot būvdarbus,” stāsta zemessargs. Dažas reizes Jelgavas zemessargi spridzinājuši ledus sastrēgumus Svētē un Lielupē. Reiz pie Kalnciema bija ledū iestrēdzis ledlauzis. Arī tad nācies izspridzināt ceļu, lai tas varētu izkustēties.
Saistībā ar nesprāgušo munīciju J.Kinēnam atmiņā ir gadījums no 90. gadu vidus, kad piepeši tika saņemts izsaukums uz Jelgavas metāllūžņu pieņemšanas punktu. Drīz pēc tam, kad saskaņā ar starpvalstu līgumu 1994. gada 31. augustā no Latvijas bija izvests Krievijas karaspēks, metāllūžņu pieņemšanas punktos parādījās daudz dažādu metāla gabalu no vietām, kur agrāk bija atradušās Krievijas karaspēka vienības un kas tad daudzviet stāvēja pamestas. Tā Jelgavas metāllūžņu pieņemšanas punktā, kas atrodas pie dzelzceļa, bija nodoti divi kurināmajiem katliem līdzīgi priekšmeti. Metāllūžņu pieņēmēji bija domājuši tos sazāģēt pārkausēšanai, tomēr kaut kas bija licies aizdomīgi. Tādēļ izsaukti zemessargi. “Tas izrādījās manā pieredzē lielākais atradums – divas jūras mīnas. Katrā pusotras tonnas sprāgstvielas. Ražotas 1982. gadā. Ja būtu sprāgušas, būtu cietusi arī Jelgavas dzelzceļa stacija,” atceras J.Kinēns.
Sapieris atzīmē, ka nesprāgušie lādiņi, kas saglabājušies no Pirmā pasaules kara, bija bīstami tādēļ, ka tajā karā tika lietoti ķīmiskie ieroči. 90. gadu sākumā, karjerā pie Cēsīm neitralizējot Pirmā pasaules kara munīciju, viens zemessargs gāja bojā, saindējoties ar indīgajām gāzēm. No tā laika sapieriem, veicot sprādzienus, bija jālieto gāzmaskas.
Zemessargs atminas arī to, ka solīdi no Krievijas armijas tika pārņemta tagadējā 52. kaujas atbalsta bataljona bāzes vieta Dambja ielā 22. Agrāk tur atradās padomju armijas praporščiku skola. Nekas no inventāra netika bojāts.
Veselība atļāva dienēt ilgāk
Zemessardzes virsseržants I.Puškevics atceras 1991. gada augusta puča laiku, kad uz pāris dienām Maskavā, Kremlī, varu pārņēma militāristi. Tas draudēja ar represijām pret tiem, kas bija iestājušies par valsts neatkarību. “Es tolaik strādāju lauksaimniecības darbinieku mācību kombinātā, kas atradās Jelgavas nomalē, 4. līnijā. Toreiz 19. augustā kombināta direktors teica: “Baltijas kara apgabals uzvarēs.” Tomēr demokrāti Krievijā guva uzvaru, un tūlīt arī Baltijas valstu neatkarību sāka atzīt pasaulē. 23. augustā atjaunotās Latvijas valsts parlamenta, tolaik Augstākās Padomes, priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs izdeva pavēli par Zemessardzes dibināšanu. I.Puškevics uzsver, ka svarīgi bija sabiedrībai parādīt, ka atjaunotajai Latvijas valstij ir savi bruņoti aizstāvji, par kādiem kļuva zemessargi.
1994. gada naktī uz 28. jūliju piepeši Jelgavas slimnīcā un arī citviet pilsētā tika pamanīts, ka no Pārlielupes cietuma bēg cietumnieki. Viena no spilgtākajām zemessarga atmiņām ir par Jelgavas bataljona iesaistīšanos 89 izbēgušo cietumnieku ķeršanā. “Es Tušķos postenī pie Svētes tilta mainīju Armandu Anševicu. Postenis bija iekārtots tā, lai zemessargi varētu kontrolēt no Jelgavas izbraucošās automašīnas, kā arī satiksmes autobusus. Mums jau tajā laikā bija izdoti saliekamie automāti. Bija karsts, un Anševicam uz viņa automāta pilēja sviedri. Tie ieroča metālu iekrāsoja rūsganā krāsā,” stāsta I.Puškevics.
Jelgavas bataljonā viņš nodienēja līdz vairāk nekā septiņdesmit gadu vecumam. “Komandieris mani aizsūtīja uz medicīnisko komisiju, un dienesta līgumu pagarināja,” stāsta pieredzējušais vīrs. Tagad I.Puškevics, kuram rit 89. gads, turpina darboties Zemessardzes veterānos. Viens no viņa darbiem ir piemiņas vietas atjaunošana Līvbērzes pagasta Vārpas ciemā. Tur stāv akmens Latvijas brīvības cīnītājiem, kas 1919. gadā no Jelgavas padzina bermontiešus. Ar Zemessardzes pateicības rakstu ir apbalvota arī I.Puškevica kundze Ilga, kas vīra gaitas Zemessardzē ļoti atbalsta.
Pie Lielvircavas baznīcas aiztur noziedzniekus
Toreizējā 52. Zemessardzes Jelgavas kājnieku bataljona 3. rotas komandierim Valdim Ceplim dienesta gaitās reiz bijusi vajadzība ieroci sagatavot nekavējošai šaušanai, patronu no aptveres ievadot stobrā. V.Ceplis stāsta: “Šķiet, tas bija 1993. gadā, vēl tajā laikā, kad mums nebija mobilo telefonu. Trijos naktī man no štāba piezvanīja uz mājām, ka Lielvircavā, kas bija mūsu rotas atbildības teritorija, siro bruņoti laupītāji. To viņi darot ar baltu Iekšlietu ministrijas mikroautobusu “Latvija”. Kādam vīram ir nolaupīta nauda. Mājās seifā man bija automāts un pistole. Domāju, ko lai saucu līdzi. Piezvanīju Jānim Kinēnam, kam ir kaujas rūdījums. Viņš atbalstīja: “Nav problēmu.” Divatā izbraucām cauri Lielvircavai. Bet tur klusums. Krustojumā pie Lielvircavas baznīcas Kinēns sacīja: “Braucam mājās!” “Pastāvam piecas minūtes! Varbūt kaut kas parādās,” es iebildu. Te piepeši skatos, ka no fermas puses parādās uguņi. Izgāju uz ceļa, un tiešām brauc balta “Latvija”. Pie stūres obligātā dienesta kareivis. Apturēju. “Jūs te, veči, taisāt ziepes?” “Nē, mūs arī izsauca, jo kāds te taisot ziepes,” šie skaidroja. “Pag, pag, kā jūs varēja izsaukt. Es taču esmu pirmais, kuru te izsauc. Sēdiet un gaidiet! Noskaidrosim,” sacīju.
Šie sēdēja, savā starpā ņirdza un vēl no pudeles iedzēra. Es pa to laiku runāju pa rāciju ar štābu. Teica, ka atsūtīs to vecīti, kas sūdzējās, ka ir aplaupīts. Viņš pienāca pie mašīnas un, ieraugot laupītājus, sāka drebēt: “Tie ir viņi!” Mēs bijām divi, viņi – pieci. Jānim liku: “Paņem manu automātu un ielaid patronu stobrā! Pieliec stobru pie loga, bet es iešu ar viņiem runāt.” Iekāpu “Latvijā”, apsēdos aizmugurē. “Joki beigušies. Rokas aiz galvas!” pavēlēju. Mikroautobusā arī pacēla rokas, un es sāku viņus izkratīt. Ieročus un patronas metu ārā pa autobusa durvīm. Tur bija arī saliekamie automāti, ko sauca par krievu “Uzi”, pistoles un daudz munīcijas.”
Toreiz J.Kinēnam un V.Ceplim izdevās aizturēt noziedzniekus, kas bija Iekšlietu ministrijas dienestā. Par veikto varoņdarbu apbalvojot, abiem zemessargiem piešķīra divdesmit latu prēmiju. Par to gan V.Ceplis tagad pasmaida.
