Tradīcija ir nemainīga kopš 2004. gada 27. augusta, kad bijušās Jaunsvirlaukas skolas alejas galā svinīgi atklāja pelēku piemiņas akmeni. Absolventi un novadnieki tur tiekas katra augusta pēdējā sestdienā. Kārtējais saiets ar puķu un zaļumu nolikšanu pie skolas piemiņas akmens šogad notika 28. augustā. Draudzīgajā bariņā varēja saskaitīt septiņus šīs skolas absolventus. Aizsaulē aizgājušos pārstāv viņu tuvinieki. Ne visi šajā skolā mācījušies, bet nostāstus par skolotājiem Vladislavu Stafecki, Skaidrīti Burkāni-Neci, Tālivaldi Pavāru un citiem pēcnācēji ir daudzkārt dzirdējuši.
Kopš kādas 2019. gada augusta dienas var sacīt – novada vēsturi reāli iemūžinājuši. Tajā reizē atklāto stendu (lielformāta planšeti) projektējusi Jaunsvirlaukas skolas 1934. gada absolventa Edmunda Anstrata meita ainavu arhitekte Aija Ziemeļniece. Visa projekta finansējumu nodrošināja 1943. gada absolventa Voldemāra Burkāna dēls uzņēmējs lauksaimnieks Āris Burkāns.
Uz tikšanos 2021. gada saietā bija ieradusies arī staļģeniece Rasma Jurgena-Kalniete. Savulaik Jaunsvirlaukas Krastiņos dzīvojušas trīs māsas Jurgenas, arī viņas mamma Spodra un tante Tija Jurgena-Tralmaka, kas vēlāk strādājusi Staļģenes vidusskolā. Tādā garā un noskaņā šoreiz aizritēja stunda pie piemiņas akmens un informatīvā stenda, kurā ierakstīti laiku lokos ar Jaunsvirlaukas pagastu saistītu 23 ievērojamu latviešu kultūras, izglītības un sabiedrisko darbinieku vārdi.
Latvijas armijas virsnieka dēls Imants Šleiters (1952. gada absolvents) atcerējās, kā viņa ģimene no Liepājas karostas uz Jaunsvirlauku pārcēlusies 1939. gadā. Jaunsvirlaukas skolā viņš sācis iet 1942. gadā. Toreiz 1. septembrī cēlušies Lielupei pāri uz Salgales baznīcu, lai noklausītos mācītāja Jāņa Billerta aizlūgumu.
Astrīdai Branaburgai-Baibusai ar skolu saistās daudzas gaišas atmiņas. Vācu laikā mamma tajā strādājusi par skolotāju. Pati uz skolu gājusi no Laiveniekiem, kas atrodas blakus kādreizējam ciema centram pie Jelgavas–Bauskas lielceļa. Sirsnības un reizē prasīguma iemiesojums bijusi skolotāja Burkāne-Nece, kas mūžībā aizgāja 2020. gadā un apglabāta Jačūnu kapos. Jaunsvirlaukas skolā arī tajos gados spēlēts teātris, uzvests “Sprīdītis”, izlaidumā dāvināta vesela kaudze grāmatu. Brašs dziedātājs bijis viņas tētis Teodors Branaburgs, kurš kopā ar brāļiem Vili un Arvīdu kolhozu laikos, sevi aizstāvot, nereti spēruši pretim: ”Mēs, Staļina vīri…” Formāli viņiem bija taisnība, jo sākotnēji kolhozam tika dots Staļina vārds.
Sarežģīts likteņstāsts vēl līdz Jaunsvirlaukai bijis Jānim Liekmanim. Pirms tam – atpakaļceļš no Rostokas Vāczemē, kurp kara jucekļos paši aizbēguši. Atgriešanās “sarkanajā Zantē” tēvam, bijušajam aizsargam, garantētu nepatikšanas. Ģimene Latvijā kādu laiku dzīvojusi pašķirti. Liekmanis seniors strādājis patērētāju biedrībā par grāmatvedi, spēlējis vijoli un akordeonu, vadījis orķestri, kurā neiztrūka bungas, trompete un saksofons. Beidzot šo skolu 1964. gadā, Jānim ceļamaizi dzīvei devuši skolotāji Vladislavs Stafeckis un Kārlis Namiķis. Turpinot ģimenes tradīciju, viņš uz saietiem parasti ierodas ar akordeonu, un tad smeldzīgais “Silavas valsis” neskan gaudeni un vecišķi.
Silvija Miškovska-Bundzēna atkal dzīvo savās bērnības mājās Dāva Bandēnos, kas tāpat kā lūgšanu nams Dzintara kapela Šauvās atrodas Svitenes upes krastā. Viņa no saviem skolas gadiem atcerējās dažus neērtus brīžus savas kreilības dēļ, jo glītrakstīšanas stundā uzdoto prasīts izpildīt ar labo roku.
Arhitekte LLU profesore Aija Ziemeļniece klātesošajiem novēlēja “nezaudēt šūpulī ielikto identitāti”. Viņai tēvs Edmunds Anstrats daudz stāstījis par sāpīgo laiku, kas savas pēdas atstājis arī Jaunsvirlaukā. Cerīgi tas, ka iestaigātās takas neaizaug. Viņasprāt, stenda planšetei pēc kāda laika nāksies piemontēt vēl kādu pielikumu.
Jaunsvirlaukas pagasta attālajā galā aiz Īslīcas upes kopš skolas gadiem Ceplīšos dzīvo Inta Medaine. Viņa kopā ar brāli Arturu Jaunsvirlaukas skolu beidza 1950. gadā. Inta aizvien palikusi tas labais gariņš, jo, uz vietas dzīvodama, zina kā par novadnieku gaitām, tā par kopā pulcēšanās iespējām.
Šo rindu autora dzīvē Jaunsvirlaukas periods nosegts ar desmit skolas gadiem (1946–1955) līdz universitātei. Viedo skolotāju plejādei vēlos pievienot vismaz trīs gaišus cilvēkus. Kolhozu laikos tāds bija staļģenieks Alfons Cinovskis – agronoms pēc amata, sporta dzīves dvēsele pēc aicinājuma. Lubeniekos, vecsaimnieku mājās, kuras sen jau nojauktas, pēckara vasarās vaigu vaigā esmu redzējis ievērojamo latviešu vēsturnieku Marģeri Stepermani. Laipns un iejūtīgs pret skolasbērniem bija dakteris Fricis Freimanis, mana laikabiedra ķīmiķa un tautfrontieša Jāņa Freimaņa tēvs.
