Beigts un pagalam Jau gadskārtas trīsdesmit aiztecējušas, kā lielajā Anniņmuižas tornī uzstellēta tā elles mašīna.
Beigts un pagalam
Jau gadskārtas trīsdesmit aiztecējušas, kā lielajā Anniņmuižas tornī uzstellēta tā elles mašīna. Vēl miera laikos, kad pār plašo zemīti valdīja Briežu Leons un vēlāk Dropmaņu Andrejs, tā rūca un sēca ikreiz, kad civilā aizsardzība darbaļaužiem rīkoja mācības pēc augstajos orgānos nozieģelēta plāna. Nu tai gals klāt. Beigta un pagalam tā rūs, un no tās dzelzs iekšām nenāk ne pīkstiens. Labi vien ir – kam tāds prauls mūsu laikos!
Avīzes raksta – «tikai viena no 30 sirēnām iedarbojusies otrdien Rīgā rīkotās civilās aizsardzības pārbaudes laikā». Profesionāri, lūk, aizgājuši līdz atzinumam, ka kopš 60. gadiem nerestaurētās sakaru līnijas spēcīgi bojātas. Bet tad maksā gan tiem zēniem! Kurš varēja iedomāties tik žiglu būšanu! Ja tas notiktu pēc gadiem piecdesmit vai tās padarīšanas simtgadē, tad nu gan, bet tā… Laikam jau visa tā lieta jāved pie kādas saprašanas caur to mūsu inteliģēšanos Eiropā.
Cik tad nu tie štrunti var maksāt – vienu, divus, desmit miljonus? Grašus. Mūsējie speciālisti «jaunas sistēmas» ielikšanu lēš par 2 miljoniem, kuru, prātīgi tērējot, pietikšot četriem gadiem. Vēl būšot konkurss, un kas gan cits šajos bada laikos tautu uzjautrināt spēj kā viens riktīgs konkurss! Ķēpa jau liela, kamēr to naudu notērē, bet toties pēc tam būšot tāda sistēma, tāda sistēma, ka pat jeņķi palikšot kaunā. Ne vairs vadu, ne aparātu – kā vienā galā iepūš, tā visi ar joni apziņoti. Nu, saki, vai nav laba parikte?
Kaimiņu Žanis gan spļaudās – ko tad šie tur tādu ziņos? Māžošanās vien. Bet es šim pretī – vai tu zini, ko nozīmē «prgress» un interificēšanās Eiropā?! Šim mute ciet.
Nelāga sakrišana
Aiz liela pārpratuma Ārlietu minesterijas Riekstiņa kungs sakrita ar kantora «Via Rīga» priekšnieci Riekstiņu. Kāds bija palaidis nelāgu ziņu, ka Riekstiņš aiz tās sliktās sirds esot taisījis pretimnākšanu savai sievas kundzei un nodevis tai brangu pasūtījumu. Jau paspēja piemeldēt, ka Riekstiņa kungs pagājis zem korumpēšanas stāvokļa, bet nieki vien bija. Patiesībā Riekstiņš, kas ir vīrs savai sievai Riekstiņai, nemaz to lietu nav darījis. Tik klātu stāvējis. Visu lietu nodarījis pats ministris. Tā kā pie pašas darīšanas Riekstiņa kungs nav bijis, viņš ir nevainīgs, kaut arī savai sievas kundzei piederīgs.
Tā nu ministrejas kungi un kundzes uz svešām valstīm brauc organizēti caur Riekstiņa kundzes kantori, ko noorganizēja pats ministirs, bet Riekstiņa kungs tur klātu nav bijis. Lieta esot pilnīgi likumīga un patiesa, jo nav taču nekāda sliktuma, ja Riekstiņš ir Riekstiņš un Riekstiņa ir Riekstiņa. Abi ir lauleņi, taču nekādos kontaktos nav gājuši, kad lieta nogājusi līdz vaļējam konkursam un sievas kundzes kantoris izrādījies tas labākais.
Un kāpēc tā brēka bij jāceļ? Velts trauksmes signāls.
Nav labi, brālīši!
Nupat lietas augstajā namā iet galīgā grīstē. Reku, opozicionāri spiež uz pozicionāriem ar kultūru. Spiež tā, ka otrajiem acis sprāgst ārā! Opozicionāri sagribēja no nodokļa brandavam un papirosiem atvilkt kādas tur procentes priekš fonda, kas tās lietas kultūrā bīda. Tā teikt – naudiņa aktieriem, pindzelmaņiem un visiem citiem viegliem ļaužiem. Pozicionāri teica: nebūs, nebūs… Opozicionāri kliedza: dod vēl miljonu kulturālām būšanām! Pozicionāri šiem atpakaļ: nebūs, nebūs… Pozicionāri tad nesaturēja un sauca: «Jūs necienāt kultūru! Fonds aiz tās jūsu neprātīgās alošanās tiek paralizēts kā uts zem naga spiediena. Kas būs ar mākslas ļaužiem? Ko tie ēdīs un ko uzkodīs? A mēs, mēs gan dotu.»
Satraucās kulturāli ļauži par savu likteni. Bet ko satraucās? Nav ko brēkalēt. Lai rok zemi, kā Prātnieku Andžs reiz bilda savai tautai. Ko tāds pindzelmanis var dot procesam, iekš kā mēs iekšā esam un ārā netiekam? Neko. Beigts un nobungāts.
Miseņi braukšot uz Tunisiju
Tā, lūk, gan ir bēda! Vai tad mums trūkst zāļu? Vai žūrētāju? Mums pat ir savs maestro, kas var piespēlēt brīdī, kad mises iznāk uz skatītājiem peldkostīmos! Un tagad šitā priekšniece ņem un paziņo par konkursa «Mis un Misters Latvia ’99» rīkošanu Tunisijā tāpēc, ka tur viss būšot «augstā līmenī», bet še «sabiedrība neatbalstot». Es, piemēram, negribu, lai tie melnie blenž uz mūsu zeltainēm. Negribu, un cauri.
Un kas veiks apmērīšanas darbus? Tie tur Tunisijā ņems un grābstīsies ap mūsu meiču taļļām. Nu, nē, vecīt. Tā tā lieta neies! Ir jātaisa viena liela komisija, kas to lietu ņem priekšā. Ja ne savādāk, tad jāorganizē viena vispārēja un totāla naudas vākšana. Lai ziedo visi. Lai ziedo prezidents – tak jau meitas patīk! Lai ziedo ministeri un deputāti. Visi.
Un tad būs konkurss. Es jau redzu: tur nāk meitas ar vainadziņiem galvā un vīri pelēkos svārkos. Un maestro piespēlē. Un ļaudis ceļas augšā. Un viesi. Un šampanietis. Viss, viss, viss tur būs! Iznācieni ar un bez kostīmiem, pa vienai un bariņā, blakus večiem un bez tiem. Un jautājumi – kādi jautājumi! Un kādas atbildes… Uh! Nē, nu labi gan tad būs. Bet Madi in Latvia sūtīsim uz Tunisiju, Angolu un Trinidādu – lai šiem skauž!
