«Ja necienīsim paši sevi, arī citi mūs necienīs,» kā argumentu iecerei pakāpeniski pāriet uz mācībām latviešu valodā min Eiropas Parlamenta deputāts Kārlis Šadurskis, skaļi norādot, ka pienācis pēdējais laiks beigt auklēties ar tā saucamajām krievu skolām. Latviešiem taču jābūt saimniekiem savā zemē ar pilnu atbildības izjūtu to veidot koptu un latviski. Kur tas der, ka neesam iemācījuši cittautiešus, kuri te dzīvo paaudzēm ilgi, beidzot domāt, runāt, klausīties un dzirdēt kā mūsu mājās pienākas!
Tomēr uzdevums, kura risināšanai startu dotu viens deputātu balsojums, kā parasti, tikai ārēji šķiet vienkāršs. Bail pat iedomāties, kādu neapmierinātības un sašutuma vētru izraisītu šis sapnis, kurš, visticamāk, tiktu nospiests vēl nesācies. To paveiktu ne jau mūsu krievvalodīgie draugi, kaimiņi vai kolēģi, bet lielā politika, kas drūmi dveš pakausī no austrumu žoga puses. Nebūsim naivi – domāju, to labi saprot arī mūsu cienījamie politiķi, jo tālāk par vārdiem, kas īpaši raiti sāk ritēt pirms vēlēšanām, nekur tālu tā arī nav tikts.
Tāpēc ar latviešiem raksturīgo mentalitāti atliek lēnām čubināt uz priekšu ar to, kas ragavās. Varbūt arī ir gudrība uzmanīgi pārvilkt tās pāri trauslajam ledum – nacionālajam jautājumam –, nevis ielūzt, smagiem zābakiem sperot pirmo soli. Citiem vārdiem – sākt gudri no apakšas! Kas mūs kavē uzaicināt krievu kaimiņus kopā svinēt tradicionālos Jāņus vai 18. novembri? Kas traucē bērnudārziem ieviest mazākumtautību izglītības programmu, lai krievu bērni, kuru bieži vien ir vairāk nekā puse vienā grupā, nesarežģītu gatavošanos skolai? To, ka šajā valstī neiztikt bez labām latviešu valodas zināšanām, krievvalodīgā jaunatne, manuprāt, jau sapratusi. To nosaka darba tirgus! Arī lokālpatriotismam skolās, šķiet, nav kur īsti piesieties. Starp citu, kamēr Jelgava slīgst rudenīgajā pelēkumā, par mūsu valsts dzimšanas dienu šajās dienās spilgti atgādina tieši krievu pamatskola, kuras logos izkārti auseklīši nacionālajās krāsās. ◆
