Mavriks Vulfsons – intervijā Andrejam Janavam un Gatim Āķēnam.
Kopš uzstāšanās leģendārajā Radošo apvienību plēnumā, nepārprotami apliecinot
līdz tam baiļu un ideoloģijas miglā tītu vēsturisku faktu sakarības, Mavriks
Vulfsons nebūt nav aizgājis pelnītā pensijā.
Savulaik viens no populārākajiem LTV «Globusa» komentētājiem joprojām pasniedz sociālpsiholoģiju Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem un, protams, raksta. Izrādās, ka līdztekus publikācijām presē, top jauns pētījums par Molotova – Ribentropa paktu. Autors neslēpj, ka esot jaunās grāmatas varā, jo divkārt aizraujoši ir rakstīt par paša piedzīvoto vēstures posmu. «Varētu jums parādīt, kādiem papīru kalniem jāurbjas cauri. Esmu saņēmis daudz unikālu dokumentu, varu izsekot katrai protokola tapšanas minūtei.»
Vēstures pētnieka teiktais sasaucas ar veidu, kā šogad izdotajā grāmatā «Es mīlu Latviju» atziņas izsaka topošie mākslinieki. Ne tādēļ, ka šis krāšņi iespaidīgais, bet patiesais mīlestības apliecinājums tapis Šķēles «es mīlu šo valsti» laikā. M.Vulfsons domā, ka patriotisma sakarā savs vārds būtu jāsaka tieši tai paaudzei, kurai pirmajai ir izredzes nodzīvot mūžu brīvā valstī – bez visa tā, ko vajadzējis pieredzēt «100 dienas, kas satricināja pasauli» autora paaudzei.
Strādājot ar šiem materiāliem un apsverot to aktualitāti, vēlreiz pārliecinājos, ka Latvijas okupācija kā traģisks vēsturisks fakts mūžam dzīvos tautas atmiņā. Tai pašā laikā tā interpretācija pakļauta laika zobam. Kad publiski izteicu šo vārdu 1988. gadā, tas bija kā nāves trieciens padomju varai Latvijā, kā parole cīņai par mūsu valsts neatkarības atjaunošanu. Turpretim tagad, kad Latvija atskatās uz desmit neatkarības gadiem, 17. jūnijs kā oficiālas sēru dienas gadskartējā atzīmēšana būs patstāvīgs izaicinājums mūsu neprognozējamajam kaimiņam, lāča raustīšana aiz astes. Pieļauju, ka lietderīgāk būtu to atzīmēt kopā ar visām tautām, kuras dalījušas mūsu likteni 23. augustā – Velnu pakta parakstīšanas dienā.
Un vēl viens secinājums, gatavojot grāmatu: gan sarkanarmieši, gan leģionāri apgalvo, ka cīnījušies par Latvijas brīvību. Taču bija vēl viens spēks ar tīrām rokām – kas bija gan pret Hitleru, gan pret Staļinu – Trešā Reiha pretestības kustība. Tie nebija vienkārši cilvēki, bet gan augsta ranga intelektuāļi, diplomāti, vērmahta virsnieki, kas izveidoja divas politiskās un militārās pretestības organizācijas. Pēdējā no tām par savu uzdevumu izvirzīja Hitlera gāšanu. Sekoja pieci, citi saka, seši, neveiksmīgi atentāta mēģinājumi… Kāpēc es par to stāstu? Jā, mani varoņi ir svešinieki, bet cildeni cilvēki (trīs no viņiem pazinu personīgi). Visos pretošanās kustības dokumentos rakstīts: nekavējoties atdot neatkarību Latvijai, Lietuvai, Igaunijai un Polijai. Lielai daļai pretošanās kustības dalībnieku bija ģimeniskas saiknes ar Baltiju.
Grāmatā galvenokārt analizēju, kurš lika priekšā iztirgot Baltijas valstis. Tomēr precīzu atbildi nedošu, lai secina lasītājs.
Spriežot pēc dokumentiem, man šķiet, ka Baltijas liktenis tika izšķirts jau 15. augustā, kad parādījās tā sauktā Ribentropa instrukcija, kuru viņš iesniedza Molotovam. Turklāt ļoti interesantā veidā. Viņš teica: «Man ir uzdots jums nolasīt.» Molotovs šausmīgi nervozēja, lai nepalaistu garām nevienu vārdu, vairākkārt uzbļāva sekretāram: «Zapisivai!»
Saistībā ar šo grāmatu būs daudz kas jāpārdomā. Ja vien tā iznāks, ja man izdosies… Jo, zināt, grāmatas izdot pie mums ir ļoti grūti.
Vai ir pamats runāt par «jauno patriotismu»?
Jaunā paaudze padomju varu pazīst kopš Gorbačova laikiem, tāpēc to tik ļoti neizjūt kā represiju varu. Šodien jaunatne nevis pretojas, bet gan nāk ar jaunām vēsmām. Tai nav naida izjūtas, kas tik ļoti raksturīga iepriekšējām paaudzēm.
Ilgus gadus jūs esat pasniedzējs mācību iestādē, kur tiek gatavoti tādas profesijas pārstāvji, kuriem, kā bieži mēdz uzskatīt, valsts esot krietni mazāk svarīgs jēdziens nekā individualitāte.
Pareizi, maniem studentiem pret valsti ir citāda attieksme nekā pret Latviju, kuru viņi saprot, piemēram, kā skaistu dabu, skaistas krāsas, jūru… Viņi ir Latvijas, nevis mūsu valsts patrioti.
Tātad jūsu studentu attieksme pret Latvijas valsti nav kā pret skaistu dabu? Vai jūs nevarētu tuvāk paskaidrot, kāda tā būtu?
Šī attieksme izpaužas to cilvēku teiktajā, kas bijuši ārzemēs – kā ilgas –, un tas atsver visu valsts jēdzienu. Nevar teikt, ka studenti ir nihilistiski. Vienkārši viņiem valdība identificējas ar zemām stipendijām un tamlīdzīgiem trūkumiem.
Jūs minējāt vienu no daudzajiem piemēriem, kad varas rīcības izpratne atkarīga no konkrētiem varas lēmumiem, kas turklāt vistiešākajā veidā skar privāto dzīvi. Cik lielā mērā cilvēkam, kas nav dziļāk studējis sabiedriskās zinātnes, jāseko tendencēm politikā? Pēc kādiem kritērijiem tās vērtēt?
Ne tikai māksliniekiem, pat politologiem nav viegli izsekot visam tam, kas pie mums notiek. Latvijā pie varas tomēr ir elite. Viņi var būt laipni, sniegt tev roku, bet neuzticēsies nekad. Tādēļ par sociālām parādībām var
spriest tikai pēc simptomiem. Sociālpsiholoģija ir sarežģīts priekšmets, taču, bez šaubām, mani studenti pēc tam, kad gadu esam kopā strādājuši, vairāk orientējas politikā. Tomēr nedomāju, ka mākslinieki aizraujas ar politiku. Mākslinieks ir īpašs cilvēks.
Atceroties padomju laiku, jāsecina, ka mākslinieki, rakstnieki, mūziķi var būtiski ietekmēt sabiedriskos procesus.
Tā bija absolūti stihiska inteliģences reakcija pret latviešu garīgās dzīves ierobežošanu. Cita ceļa nebija – ekonomiska vai politiska cīņa bija aizliegta.
Šodienas Latvijā, kur aizliegts ir tikai galējs ekstrēmisms, liela daļa sabiedrības nezina, kā ietekmēt varu, kas, kā jūs jau minējāt, atkal pieder elitei.
Domāju, ka tā ir dabiska parādība. Taču jāņem vērā, ka eksistē elite, kas ir un kas nav pie varas. Kā Šķēles valdīšanas laikā valsts sadalījās divās nometnēs – Šķēle un Ventspils mērs. Šādas cīņas iznākumu parasti izšķir kāds trešais, līdz tam pasīvāks, spēks, kas pēkšņi iekļaujas cīņā. Šāda filosofija nav mans izgudrojums. Latvijas īstenība dod milzīgi daudz vielas tās ilustrācijai, īpaši pēdējā laikā, kad sākusies bāzes demokrātijas attīstība. Pirmais signāls tam varētu būt skolotāju streiks, kas ētiski bija ļoti spēcīgs. Tiesa, bāzes demokrātija eksistē praktiski tikai Šveicē un kādos 12 ASV štatos, kur cilvēki ar kādu prasību taisnā ceļā dodas uz senātu, un tā tiek izskatīta dažu nedēļu laikā. Demokrātijai obligāti jābūt ar ētisku saturu.
Jūs droši vien interesē manas domas par Konrāda Kalēja lietu. Manuprāt, ja tiks pierādīta viņa vaina, viņam vajadzētu piespriest tīri morālu sodu. Šajā gadsimtā pietiek izrēķināšanās.
Kas šodien varētu būt šis trešais spēks?
Diez vai spēšu atbildēt. Ceru, ka atkal inteliģence. Un vēl gribas cerēt, ka, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, kaut arī tas izraisīs trūkumus, kurus mēs vēl pat neapjaušam, demokrātijas pakāpe būs augstāka. Kur ir tā kļūda? Pie mums varas nav norobežotas. Arī prese, radio un TV nezina, kur beidzas to tiesības, un arī mūsu cienījamā prezidente nedrīkst komentēt jebkuru politisko parādību.
Normāls Rietumu cilvēks, ieraudzīdams zaļo gaismu luksoforā, saprot, ka drīkst pāriet ielu, ka likums viņam to atļauj un ka likums arī viņu sargā. Mēs bieži izliekamies, ka neredzam, kad deg zaļais un kad – sarkanais signāls. Daudzi mūsu vadošie darbinieki to ignorē, un rodas tāda jocīga izjūta, ka ir dažādas varas, kas nepārtraukti jaucas cita citas darīšanās. Šīs robežas nostiprināsies, kad katra no tām sapratīs savas tiesības.
Droši vien lasītāji gribētu zināt, ko jūs jautātu pašreizējam premjeram.
Premjera reitings ir diezgan stabils. Taču, vai viņam neliekas, ka notikumi, kas saistīti ar viņa partiju – sašķeltā balsošana par Ādamsonu, prominentu cilvēku aiziešana no «Latvijas ceļa» – neliecina, ka viņiem jābūt modriem? Izskatās, ka viņi iet citu pavadā. Būtībā tā ir tā pati vecā valdība, kur noteicēja ir Tautas partija.
Ja runājam par reitingiem, varbūt minētais trešais spēks būtu baznīca?
Man ir cieši kontakti ar vācu kristiešiem, viņi tiešām ir fanātiski kristieši, taču nevis reliģiski, bet ētiski. Viņi nav teatrāli. Pie mums baznīca savu vārdu vēl nav pateikusi.
Tomēr, atgriežoties pie varu kompetences tēmas, vai ir pieļaujams, ka baznīcai, iesaistoties sabiedriskās norisēs, ir tieši politiskas, nevis ētiskas sekas. Vācijā varas smailē stabili turas kristīgie demokrāti. Vai arī Latvijas sabiedrība pieņems mēģinājumu savienot reliģiski dogmatiskos un politiskos mērķus un lozungus?
Vāciešiem reliģiskums ir spēcīgi ieaudzināts, tādēļ viņi var veidot partijas pēc šāda principa. Pirmajā Latvijas Republikā inteliģence tomēr nebija reliģiska, mani skolotāji nebija reliģiski. Taču izšķirošā brīdī viens garīdznieks, kas ir autoritāte ne tikai savā vidē, var nospēlēt svarīgāku lomu nekā politiķis. Šis jautājums mani vairāk nodarbina no cita aspekta. Par baznīcu runājot, es, protams, nedomāju politisku varu, taču nevar būt tā, ka demokrātija aizliedz baznīcai paust savu viedokli.
Interesantākais, ka tie, kas atmodas laikā varbūt bija autoritātes, nebūt nav miruši vai emigrējuši. Tieši otrādi – viņi ir tepat, turklāt spēka gados, taču daudzi no viņiem nu jau nepārprotami nav autoritātes.
Ja runājam par morālo līmeni, jo faktiski jūs tam pieskārāties, tur tiešām ir milzīgi robi. Mūsu leksikā biežāk būtu jāparādās latviešu vārdiem, kurus grūti pārtulkot citās valodās, – sirdsšķīstība un godaprāts.
—
* Krievu val. – pieraksti.
