Vai atceraties, ka Kristus pats pirmais veiktais brīnums bijis ūdens pārvēršana vīnā?
Vai atceraties, ka Kristus pats pirmais veiktais brīnums bijis ūdens pārvēršana vīnā? Bijis tā: ļaudis dzīrojuši, kamēr vīns aptrūcis. Tad Jēzus teicis kalpiem, lai toverus piepilda ar tīru ūdeni, un ūdens tapis par tik gardu vīnu, ka ļaudis brīnījušies: parasti labāko vīnu pasniedzot sākumā, bet vēlāk – kaut ko skābāku, taču tajā reizē dzīru beigās galdā likts tik gards vīns, kādu ļaudis vēl nebija baudījuši.
Tā vēstī Evaņģēlijs. Vīna tradīcija ir gandrīz tikpat sena kā cilvēce, kā reliģija jau noteikti. Īpaši kristietismā vīnam ir ļoti svarīga nozīme. To uzsvēra arī Sabiles Evanģēliski luteriskās draudzes mācītājs Kaspars Simanovičs kārtējos, nu jau trešajos Sabiles Vīna svētkos.
Uz 57. paralēles
Atbilstoši rakstītajam Ginesa rekordu grāmatā Sabile esot vienīgā vieta pasaulē vistālāk Ziemeļos, kur (uz 57 paralēles) tiek audzētas vīnogas. Vēstures liecības vēstī, ka rekords piederot nemierpilnajam Kurzemes hercogam Jēkabam, kas allaž devis priekšroku vietējām precēm, tādēļ Latvijā gan kuģus būvējis, gan dižgabalus lējis un arīdzan – vīnu brūvējis. Abavas senlejas dienvidu nogāze pie Sabiles vēl joprojām ir pateicīgākā vieta vīnkopībai. Mūsdienās vīnogulāji tur tiek no jauna iekopti, bet nu jau audzējot jaunas, mūsu klimatiskajiem apstākļiem īpaši selekcionētas šķirnes.
Pirms trīs gadiem Sabiles kultūras nama vadītājai Ziedītei Začestai radās doma Kurzemes mazpilsētiņas panīkušo kultūras dzīvi pavērst jaunās sliedēs. «Kurzemes Šveices» unikālie dabas objekti jau izsenis kā magnēts pievilinājuši tūristus, taču viņu piesaistīšanai trūka tāda kā cementējoša kodola. Tā radās ideja ik vasaru rīkot Vīna svētkus – Sabiles pilsētiņas raksturīgāko un svarīgāko gada pasākumu.
Aizvadītajā nedēļas nogalē trīs dienas Abavas senlejas nogāzes, kultūras nams un šaurās ieliņas pulcēja visus, kam nav vienaldzīgs vīns un vīnkopība, jautrība un dziesmas. Svētki pulcēja ne tikai sabilniekus, bet daudzus Talsu rajona iedzīvotājus, atbraucējus no citām Latvijas vietām un arī ārzemju viesus. Grūti pasacīt, kas svētkos bija centrālais notikums – vīna degustācija, sacensības «Jautrajās Vīna spēlēs» vai dažādie koncerti un citi kultūras pasākumi.
Pilskalna iela bija pārtapusi bezgalīgā vīna un uzkodu degustācijas «zālē». Skvērā pie Domes ēkas koncertēja čigānu ansamblis «Ame Roma». Karātavu kalnā pacēlās uguns skulptūra, Birzītē līdz rīta gaismai zaļumballē spēlēja Saldus grupa «Labākie gadi». Kafejnīcā «Ērika» ikviens varēja piedalīties karaoke, piektdien pusnaktī pie kultūras nama skatītājus pulcēja brīvdabas kino – tika rādīta filma «Mūmijas atgriešanās». Amatierteātra brīvdabas izrāde, disenīte bērniem, Ilmāra Dzeņa un «Emburgas zēnu» koncerts, dievkalpojums un koncerts Sabiles Evaņģēliski luteriskajā baznīcā – tāds ir nepilnīgs norišu saraksts Sabiles Vīna svētkos. Visi šie pasākumi savlaicīgi bija reklamēti un gaidīti jau kā tradicionāli, taču šogad atšķirībā no abām iepriekšējām reizēm svētku organizētāji bija vispārējo jautrību un izklaidi papildinājuši arī ar praktisku kodolu: nopietnu Latvijas vīnkopju un vīndaru semināru, kas omulības pēc tika nodēvēts par saietu.
Reāla nozare Latvijas laukos
Saietu atklājot, Sabiles novada Domes priekšsēdētāja Lolita Neilande un tikai šopavasar atklātā tūrisma informācijas centra vadītāja Dagnija Siliņa uzsvēra, ka Sabile var attīstīties par svarīgu tūrisma centru, ne tikai sakopjot apkārtni, labiekārtojot dabas sniegto krāšņumu, bet arī – plaši propagandējot tūrismu, piesaistot atbraucējus ar kultūras programmas piedāvājumu un citām aktivitātēm. Lai savienotu patīkamo ar lietderīgo, šogad tika veidota sadarbība ar Latvijas vīna darītājiem un vīnkopjiem.
Saietā gan nepiedalījās pārlieku daudz dalībnieku (acīmredzot, šāds pasākums nākotnē gaida plašāku reklāmu), taču viņu runātais viesa optimismu par vīnkopību kā reālu nozari Latvijas laukos.
Ginesa rekordu grāmata attiecībā uz vīnogu audzēšanas tālāko vietu Ziemeļos, maigi sakot, gan kļūdās: vīnogas sekmīgi audzē arī Vidzemē, dažviet Igaunijā un beidzamajos gados arī Skandināvijā. Taču Latvijā pagaidām ir tikai viens uzņēmums, kas dara vīnu – firma «Latvijas balzams». Igaunijā mūs atkal apsteiguši: no vietējām izejvielām tur vīnu gatavo vismaz četri uzņēmumi. Tiesa, ne tikai no vīnogām, bet arī dažādām dārza un meža ogām un augļiem. Tādēļ sabilnieki ne pa jokam apņēmušies šo ačgārnību novērst, jau pārskatāmā nākotnē sākot darīt vīnu. «Eļļu ugunij piešāva» Vīna svētku sponsoru – firmas «Latvijas balzams» prezentētais jaunais «dievu dzēriens» – «Sabiles vīns»: tas nu īsti neder, ka nosaukums neatbilst vīna darītavas ģeogrāfiskai vietai, situācija jālabo!
Tiktāl saietā par vīnu tika runāts puspajokam, taču lielu nopietnību un pārliecību ieviesa Latvijas vīnkopju un vīndaru kluba priekšsēža vietnieks Ainis Kārkliņš. Viņš vīnkopību Sabilē un visā Latvijā jau tuvā nākotnē redz vērienīgu un ienesīgu. Viņš uzsvēra, ka Abavas senlejas nogāze ir unikāla vieta, kas piemērota vīnogu audzēšanai, taču šī dabas dāvana joprojām netiek izmantota pilnīgi: vīnogulāju stādījumi ir jāpaplašina, izmantojot jaunākās, izturīgākās šķirnes. A.Kārkliņš saieta dalībniekiem pauda savu vīziju: nepaies ilgs laiks, kad Sabilē tūristu tūkstoši stāvēs rindās pie lielas vīnu degustāciju mājas, nobaudīs desmitiem vietējo šķirņu vīnogu vīnu, izvēlēsies sev tīkamāko un pildīs vīnkopju, vīndaru un pilsētas kasi. Vīnkopju un vīndaru kluba priekšsēža vietnieks izteica pārliecību, ka neesot šaubu: vīns no Sabilē audzētām vīnogām varēšot droši saņemt tā dēvēto «Zaļo sertifikātu», jo stāvajās Abavas senlejas nogāzēs šī kultūra izcili padodas bez jebkādu ķimikāliju lietošanas.
Vietējās vīnogas – veselīgākas
A.Kārkliņš arī vispārināja: Latvijā vīnkopība ir perspektīva nozare vēl tāpēc, ka ziemeļu vīniem ir unikālas garšas īpašības, šie vīni būs ļoti pieprasīti. Arī patēriņam svaigā veidā vietējas vīnogas ir nesalīdzināmi garšīgākas, pilnvērtīgākas un veselīgākas par ievestajām. A.Kārkliņš minēja: ja nopērk jebkuras Dienvidzemju vīnogas Rīgas tirgos vai veikalos un tās vismaz stundu pamērcē ūdenī, tad ar šo ūdeni varot laistīt siltumnīcu kultūras, lai iznīcinātu laputis…
Jau tagad ar Latvijas vīnkopjiem ļoti ieinteresēti sadarbojas Zviedrijas dārzkopji un selekcionāri, viņi, piemēram, iegādājušies licenci Paula Sukatnieka Latvijā radītu vīnogulāju šķirņu audzēšanai un izplatīšanai, ik gadus savā zemē pārdodot ap 30 tūkstošu stādu. Ar katru gadu arvien lielāku interesi vīnkopība gūst arī Somijā un Norvēģijā: tas apliecina, ka šai, līdz šim netradicionālajai kultūrai, nākotnē būs arvien pieaugoša tautsaimnieciska nozīme.
Sabiles saieta dalībnieki uzzināja daudz interesanta ne tikai par vīnkopības tradīcijām kristiešu reliģijā, šīs nozares tradīcijām Latvijā, par vīna ražošanu mājas apstākļos un rūpnieciskā ceļā, bet arī par daudziem interesantiem cilvēkiem – vīnkopības entuziastiem.
Piemēram, par Pūpola kungu Viesītes pusē, kas, kaut arī cienījamā vecumā, stāda vīnogulājus citādi lauksaimniecībai nederīgās zemēs, audzējot perspektīvākās Latvijas, Lietuvas, Krievijas un dažu Rietumu valstu šķirņu vīnogas. Savukārt Ziemeļvidzemē uz dzīvi apmeties un ziemcietīgas vīnogu šķirnes selekcionē ungārs Andrašs Fazekašs, bet Liepājas pusē, Cīravā, galda vīnogas selekcionē Gunvaldis Vēsmiņš – profesionāls vīnkopis, kas savulaik studējis Maskavā, bet visu mūžu strādājis Moldāvijā. Šie un citi vīri ik gadu rada vairākus desmitus jaunu šķirņu vīnogas, kā apmāti domādami par laiku, kad Latvija pilnībā spēs nodrošināt vietējo tirgu ar vietējām vīnogām. Pareizi uzglabājot, svaigas, pilnvērtīgas vietējās vīnogas iespējams lietot pat līdz Ziemassvētkiem! Un tas nav nekas jauns: Latvijas pirmās brīvvalsts laikā ap Rīgu vien zemstikla platībās tika audzētas vīnogas aptuveni 50 hektāros. Tajos laikos vietējās vīnogas ap Ziemassvētkiem maksājušas brangu naudu – kādus četrus piecus latus kilogramā – un bijušas ļoti pieprasītas. Protams, toreiz bija nesalīdzināmi grūtāk ievest vīnogas no Dienvidu zemēm, mūsdienās lētā importa prece pārpludina veikalus un tirgus. Taču zinātnieki vienprātīgi atzīst, ka it visos platuma grādos visveselīgākā ir vietējā pārtika, vietējie augļi. Selekcionāri gādā par jaunām, perspektīvām šķirnēm, un tikai zemnieku ziņā ir izvēlēties piemērotākās stādīšanai vai nu citādi grūti izmantojamos pauguros, vai arī līdzenumos mežu ielokos.
Vīna svētku atziņas
Vīnogas ir ārkārtīgi plastiska kultūra, kas lieliski piemērojas dabas videi un klimatam.
Vīnoga nav gurķis: necieš lieku slapjumu; arī sausā vasarā pietiek, ja aplaista tikai vienu reizi.
Iestādot vīnogu, nevar uzreiz cerēt uz veiksmi. Vīnogas jāstāda tikai pavasarī.
Ar Dieva vārdu ej dārzā, un Viņš tev atsauksies!
