Starptautiskā mēbeļu izstādē kāds ārzemnieks pie firmas «Igurds» stenda ar interesi aplūkoja galdniekmeistara un kokgriezēja Igurda Baņķa diplomus un eksponētās kokā grieztās bufetes.
Starptautiskā mēbeļu izstādē kāds ārzemnieks pie firmas «Igurds» stenda ar interesi aplūkoja galdniekmeistara un kokgriezēja Igurda Baņķa diplomus un eksponētās kokā grieztās bufetes. «O, jūsu darbu kvalitāte atbilst šiem diplomiem,» viņš atzinīgi sacīja.
«Tie jau nav mani, bet manu zeļļu darbi,» paskaidroja Igurds.
«Ak tā? Tad jo vairāk šie diplomi runā jums par labu,» rezumēja ārzemnieks.
Starp Ārlavas baznīcu un kādreizējo doktorātu pie Valdemārpils Igurds Baņķis nopirka nelielu mājiņu un zemes gabaliņu. Kad izraka dīķi, sovhoza brigadieris šķendējās: «Tu man pašu labāko zemi iznieko!»
Sovhoza laiki garām, klāt piepirktajā Kauliņu mājas zemē tiek stādīti koki, ir doma ierīkot dabas parku. Kādreiz. Bet pagaidām tam neatliek daudz vaļas.
* * *
Igurds ir Latvijas Amatniecības kameras meistars. Mēbeļu galdnieks, kokgriezējs. Meistars var ņemt sev mācekļus, apmācot pēc Amatniecības kameras programmām. Pie meistara jāmācās, jāstrādā vismaz trīs gadi. Šajā laikā jāuztaisa tā sauktais zeļļa stiķis – diplomdarbs. Ne jau pats meistars to pieņem, bet atbrauc, vērtē komisija no Amatniecības kameras. Arī meistaru prasmi var novērtēt tikai meistari – to nevar neviena cita institūcija. Vēl zeļļiem jāiziet biznesa un amatniecības vēstures kursi, tikai tad pasniedz diplomu. Lai vēlāk kļūtu par meistaru, jānostrādā vēl vismaz pieci gadi. Tad jau katrs pats jutīs – ja viņš būs iekšēji gatavs patstāvīgam darbam, viņš ies un to meistarstiķi taisīs.
* * *
Valsts apmācības sistēmā amatniekam nav iespējams iegūt profesionālu kvalifikāciju, valsts nespēj nodrošināt izaugsmi. Tā var sniegt tikai vispārīgu zināšanu pamatus. Agrāk tika piešķirta kvalifikācija – attiecīgi 3., 4., 5., 6. kategorija. Tagad tikai Amatniecības kamera ir institūcija, kas savā veidā testē, turklāt ļoti individuāli, kurš ko ir apguvis un prot. Ja vērtējums pozitīvs, tad nākamais amatnieks tiek pilnīgi pieņemts par savējo, tādā veidā piederība Amatniecības kamerai ir vislielākā garantija, vispārliecinošākā rekomendācija.
Ja cilvēkam kaut kas operējams, viņam nav vienalga, pie kāda ķirurga likties zem naža: katrs grib pašu labāko, prasmīgāko. Lai gan arī mazāk pieredzējušajam «griezējam» ir tieši tāds pats medicīnas akadēmijas diploms… Kāpēc lai sadzīvē nepieciešamās lietas uzticētu darināt jebkuram, nevis vislabākajam meistaram?
Latvijas amatnieki tādēļ turas kopā. Jau kopš viduslaikiem, kad, piemēram, Rīgā pat bija Sāls nesēju brālība. Kurš katrs vis nevarēja šo darbu darīt – arī šo amatu apguva ilgi un pacietīgi, bija pat sāls nesēju dinastijas. Tik augsts bija amata prestižs.
* * *
I.Baņķa meistardarbnīcā pašlaik mācās 42 puiši. No Talsiem, Tukuma, Salaspils. Tie ir tādi, kas apzināti izvēlējušies savu nākotni saistīt ar mēbeļu galdnieka, kokgriezēja amatu. Pie I.Baņķa praktiskās iemaņas iegūst arī vairāku skolu, tostarp Jelgavas Tehniskā liceja audzēkņi. Labākās skolas noteikti sadarbojas ar Amatniecības kameru. Ar valsts dotajām zināšanām ir pietiekami tikai tik daudz, lai strādātu kādā rūpnīcā, firmā, kur ražo masu produkciju. Daudzās valstīs, piemēram, Somijā, Dānijā, Norvēģijā tādā veidā amatniecība vispār izzudusi. Tur koka karotes grebj programmējami darbgaldi. Taču cilvēki labprātāk iegādājas tās, ko firmas iepērk pie mums, – ar rokām darinātās.
Lai arī Igurda mēbeles nav tik izslīpētas kā rūpnīcā pulētās, taču visā, kas ar mašīnu darināts, nav – mīlestības. Savukārt tur, kur esi nedēļām ar rokām slīpējis, bet varbūt par mikrona tiesu neizslīpējis, ir vērtība. Jo tev ilgāk rokās tā manta tapusi, jo mīļāka pašam un vērtīgāka īpašniekam.
* * *
Katru gadu mācības pie I.Baņķa sāk kādi 25 puiši, apmēram puse no viņiem pēc trīs gadiem sekmīgi aizstāv zeļļa diplomu. Lielākoties tie ir puiši, kas beiguši devīto klasi, ir arī vecāki. Viņi parasti nevēlas mācīties valsts skolās, bet arī palikt «uz ielas» negrib, tādēļ labāk mācās kārtīgu amatu, paralēli vidējo izglītību iegūstot vakarskolā.
Pats I.Baņķis, pabeidzis Valdemārpils vidusskolu, gribēja būt fizkultūras skolotājs. Viņam padevās sportošana, vieglatlētika. Tad nodienēja armijā, pāris gadu nostrādāja būvniecībā un tikai pēc tam, izjutis interesi un nepieciešamību, iestājās Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā. To pabeidza ar mākslinieka meistara diplomu. Atgriezies Valdemārpilī, strādāja Lubezeres sovhozā, darināja no koka suvenīrus. Uzaicināts strādāt vietējā vidusskolā, viņš sāka pasniegt zīmēšanu un darbmācību. Pasniedzēja darbā pagāja astoņi gadi, kad notika pārmaiņas gan izglītībā, gan tās finansējumā, pašvaldība vairs nespēja samaksāt darbmācībā kokapstrādes novirzienu: vienīgais pieejamais minimums paredzēja skolās mācīt tikai mājturību. No skolas bija jāaiziet, taču tad gan skolēnu vecāki, gan paši puiši nāca pie Igurda, lūgdami privātstundas. Viņš, vēlēdamies, lai viss būtu maksimāli sakārtoti un pēc iespējas «pamatīgi», savāca savus agrākos darbus un to fotogrāfijas, nolika meistarstiķi, iegūdams abus – mēbeļu galdnieka un kokgriezēja – meistara diplomus, un izveidoja savu meistardarbnīcu. Kopš tā laika desmitiem puišu izšķiras par trīs zeļļa gadiem, lai Igurda vadībā kļūtu par izciliem mēbeļu galdniekiem un kokgriezējiem.
* * *
Igurda māja nav nedz «šika», nedz lepna. Tajā pilnīgi viss ir roku darināts: meistara privilēģija ir sev atstāt labākos zeļļa darbus. Katra mēbele ir unikāla: durvis, skapji, molberts, gultas, dīvāni, krēsli – tie visi ir jebkādas izstādes eksponātu cienīgi darinājumi. Kad sākumā ierodas jauni zēniņi, grūti iedomāties, ka viņi pēc dažiem gadiem spēs izgatavot tik filigrānas mēbeles.
Igurds stāsta par kādu puisi, kas divus gadus pacietīgi slaucīja darbnīcu, vēroja, kārtoja instrumentus. Trešajā gadā viņš it kā atvērās: visu sāka darīt perfekti. Kluss, mierīgs viņš visu laiku tam bija gatavojies. Tūlīt viņam būs zeļļa stiķis taisāms, diploms aizstāvams. I.Baņķis zina – viņš tam ir iekšēji gatavs.
* * *
I.Baņķis ir Latvijas Amatniecības kameras valdes loceklis, tagad viņš atjauno Talsu Amatnieku biedrību. Jo uzskata, ka amatniekiem jābūt vienotiem, lai celtu meistara prestižu. Tie, kas reģistrējas amatnieku biedrībā, saņem amatnieka karti, kas dod tiesības strādāt jebkuru darbu. Oficiāli. Mājās jau visi kaut ko dara, bet, kā uzskata I.Baņķis, drīz Valsts ieņēmumu dienests tādus ķers rokā. Un «kaktinieki» nāks uz amatnieku apvienībām, jo būtībā taču neviens «no ielas» nedrīkst ielikt kaut durvis – var pienākt nodokļu inspektors un paprasīt: ko tu tur dari? Kas tu tāds esi? Firmā tu nestrādā, nodokļus nemaksā, tad nu – cap-carap! – ņems tik ciet!
Valstij vai firmai ir izdevīgi plānot: šodien uztaisi desmit ķebļu, rīt tik, gada laikā tik. Lielražošana. Bet amatnieks strādā radoši, viņam nav divu vienādu darbu. Jā, grāmatvedībai jābūt, arī Igurdam tā ir kārtībā.
Viņam reizēm jautājot: «Ko tu te rušinies, kam tev to amatniecību vajag?» Bet viņš atbild: «Ja nu man mazbērni iedzimst, ja arī viņi gribēs radoši strādāt? Viņiem nebūs sakārtota vide…»
Igurds stāsta: «Dažs puisis atnāk lielīgs: es skolā esmu to darījis un to protu. Es saku: uztaisi man to un to. Un vēl vienu. Un vēl. Viņš man: a, kāpēc? A, tāpēc, ka es tā gribu. Jo jāiemāca puisim, ka klients viņam pasūtīs tieši to un tieši tā, kā viņam gribēsies. Ja tu nemācēsi uztvert klienta vēlmi un, radoši papildinājis, to pasniegt kā sava darba augli – tāds tu nevienam nebūsi vajadzīgs. Tāpēc nepuksti.»
* * *
Igurdam nav ne mantojuma, ne milzu rēķina bankā. Viņa vecvecāki bija kalpi, vecāki kalpotāji. Viss, kas Kauliņos ir, viņa paša «savilkts» – uzmeistarots, iekārtots. Protams, mācekļi meistaram maksā. 100 latu gadā, tāda ir zeļļu skolas nauda. Ja sarēķina izdevumus par materiāliem, instrumentiem – ar šo maksu daudz par maz. Taču meistardarbnīcā tiek radītas materiālas vērtības, ar tām Igurda uzņēmums tiek finansiāli uzturēts, tie ir viņa ienākumi. Puiši Valdemārpilī, Lubē īrē istabiņas. Talsinieki braukā. Trīs puiši, kuriem nav pa kabatai īrēt mitekli, pagaidām dzīvo turpat, virs darbnīcas. Viņiem tad Igurds dažbrīd ir «mamma un paps reizē». Puiši kādreiz arī jāpabaro. Tā tie trīs gadi jānomācās. Un tad ir neatkārtojams prieks redzēt, kā visi izauguši, pilna sēta ar brašiem vīriem!
«Man ar viņiem ir lielisks kontakts. Vajadzības gadījumā nebūtu problēmu visus sapulcināt, lai kādu grandiozu pasūtījumu veiktu. Tā ir vienreizēja mūsu kopības un savas prasmes apziņa. Lieliska izjūta.»
