Dievs nav atbildīgs, ja cilvēce sevi ierakstījusi pašnāvnieku sarakstā. Pasaulei katastrofāli pietrūkst izpratnes par Likumdevēja konkrētību.
Dievs nav atbildīgs, ja cilvēce sevi ierakstījusi pašnāvnieku sarakstā. Pasaulei katastrofāli pietrūkst izpratnes par Likumdevēja konkrētību.
Mūsdienu cilvēkam saprotamā valodā pasniegta bauslība un pravieši: “Tu man jautā, kāpēc pasaulē ir tāds posts. Es tev atbildu – nopērc veļas mazgājamo mašīnu, nelasi instrukciju un darbini. Ja gribi brīvi improvizēt, samet tur netīros traukus, piespied kaut kādu pogu un gaidi rezultātu. Aptuveni tā notiek ar Dieva likumu ignorēšanu sabiedrībā.”
Ja Dievs ir cilvēka “projektētājs”, tad viņam ir arī pilnīga izpratne par cilvēka uzbūvi. Viņa instrukcijas ir vērā ņemamas. Ja Dieva nav, kāpēc mēs to pieminam. Ja to pieminam tikai kā labu pasaku, kāpēc tomēr domājam par likumiem un likumsakarībām?
Dievs grib būt aktīvi klātesošs
Nekonkrēta, manuprāt, kļuvusi arī baznīca. “Es meklēju atbildes un neatrodu,” šāda atziņa dzirdēta visai bieži no tiem, kas meklē atbildes uz fundamentāliem jautājumiem: kas es esmu, kāpēc šeit esmu, kāda ir dzīves jēga, kas notiek pēc nāves? Daži atrod atbildes. Kristieši, musulmaņi, budisti, hinduisti un vēl virkne mazāku, lokālāku reliģiju pārstāvju domā, ka vissvarīgākās atbildes ir atrastas. Taču jautājumi, domājams, arī viņiem nebeidzas.
Savdabīgu atbildi atradu, klausoties kanādiešu misionāru Lerija un Elsijas Dannhaueru un amerikāņa Džozefa Vatsona aizraujošajās un netradicionālajās lekcijās. Viņi ir “Jaunatnes ar misiju” darbinieki. Šī reliģiskā organizācija darbojas vairāk nekā 150 pasaules valstīs un kopš atmodas arī Latvijā. Tā apvieno dažādu konfesiju kristiešus, kurus neapmierina reliģiskā rutīna un kuri pārliecināti, ka Dievs joprojām grib būt aktīvi klātesošs kristiešu vidū, tā arvien no jauna uzrunājot arī tos, kuriem baznīcu tradīciju pakete nesniedz atbildes uz svarīgiem jautājumiem.
Ne temperaments, ne specifiskas dotības
Lai kristīgā ticība neizskatītos vājo jēriņu ganāmpulks, kristiešiem nepieciešamas trīs lietas: degsme, aicinājums un garīgās dāvanas, pārliecināts Vatsons. Visi trīs lektori uzskata, ka pastāv trīs veidu “dāvanas”, ko Dievs devis cilvēcei. Pirmā grupa ir motivācijas, otra – kalpošanas baznīcai, bet trešā – manifestācijas dāvanas. Pirmā grupa attiecas uz visiem cilvēkiem, otrā ir baznīcas iecelto legālo kalpotāju daļa, trešā attiecināma uz pilnīgi visiem kristiešiem.
Vispirms par pirmo grupu – motivācijas dāvanām. Varētu teikt, ka šīs dāvanas ir veids, kā cilvēki skatās uz lietām, kā funkcionē pasaulē, mācās, strādā, kā apgūst pasauli, kārto attiecības. (Ja vien audzināšanas rezultātā tas nav daļēji iznīcināts.) Tas nav gluži tas pats, kas temperaments, un arī ne specifiskas dotības vai talanti. Lūk, septiņas motivācijas dāvanas: spēcīga, attīstīta intuīcija (uztvērēji), citu cilvēku aizraušana un pārliecināšana (motivētāji), vēlme urķēties dziļumā (skolotāji, šajā gadījumā nav runa par pedagogiem, kas mācījušies pedagoģiju), vēlme strādāt praktiski (kalpotāji), vēlme atbalstīt praktiski (devēji), izteikta līdzcietības spēja (žēlsirdīgie), spēja saredzēt lietas perspektīvā, tās virzīt un attīstīt (vadītāji). Dieva dotajām dāvanām būtu atspoguļojas cilvēka dzīvesveidā. Ja tās nav ignorētas, tad savā dzīvē cilvēks peld kā zivs ūdenī un nodarbojas ar to, kas viņam vislabāk padodas. Izpētīts, ka 12 procentu ir uztvērēji, 17 – kalpotāji, 6 – skolotāji, 16 – motivētāji, 6 – devēji, 13 – vadītāji, 30 – žēlsirdīgie, atklāj Dannhaueri.
Kas varētu notikt 21. gadsimta baznīcā?
Otrā dāvanu grupa ir specifiski dota baznīcai: apustuļi (iesāk jaunas aktivitātes), pravieši (redz nākotnes lietas, saskata draudzes problēmas), evaņģēlisti (spēj atrast kopīgu valodu ar neticīgajiem, ieinteresēt, iedot “uguni”), gani (sargā, rūpējas), mācītāji (izskaidro teoloģiski, māca zināšanas).
Trešā dāvanu grupa – manifestācijas dāvanas. Bībelē uzskaitītas deviņas. Šajā jautājumā katrai konfesijai ir savs ieskats par to, kādas dāvanas ir labas, bet kādas – apšaubāmas. Kamēr notiek kristiešu baiļošanās par šo dāvanu esamību, cilvēki meklē “kādu spēku”, kas viņiem varētu palīdzēt risināt grūtus jautājumus un bieži atrod okultismu. Tas pievelk tieši tos cilvēkus, kas nojauš mistiskās pasaules esamību un pārliecināti, ka bez redzamās pasaules ir arī neredzamā. Manifestācijas dāvanas ir būtiskas arī 21. gadsimtam, un tās nelegāli pastāvējušas vienmēr, bieži vien legālās baznīcas ignorētas.
Jēzus Kristus savā trīs gadus ilgajā aktīvajā šīs zemes darbībā parādīja tieši Dieva manifestējošo spēku. Viņš pazina noslēpumaino garu pasauli, spēja paredzēt lietas, precīzi pateikt notikumus, dziedināt, darīt brīnumus. Aizejot viņš mācīja, ka viņa sekotāji līdz pasaules galam spēs darīt to pašu, ko viņš, tomēr brīdinot, lai sekotāju dedzība būtu pašas Trīsvienības inspirēta, nevis tikai brīnumdarīšanas prieka motivēta. Kopš tā laika pagājuši daudzi gadu simteņi, un cilvēki joprojām bieži baidās ticēt tam, kam viņi tic.
Ja baznīca būtu gatava 21. gadsimta izaicinājumam, kas tad notiktu?
***
Misionāri Elsija un Lerijs Dannhaueri vakar viesojās Jelgavā. Kā misionāri viņi darbojušies 21 gadu. Pieci pavadīti Indijā, desmit Krievijā, trīs Latvijā. “Indija bija mūsu kultūršoks. Apstākļi šausmīgi. Pēc tam Krievijā jutāmies labi, gan stāvot garajās rindās, gan sastopoties ar virkni citām problēmām,” atzīst Elsija. Latvijā viņi jūtoties gandrīz kā Kanādā. Elsija ir pedagoģe, Lerijs pirms misionāra kurpēm valkājis vadoša inženiera mundieri. Latvijā viņi domā uzturēties ilgi.
