Tas ir stāsts par ģimeni, kurā gluži kā Aleksandra Dimā romānā par drošsirdīgajiem musketieriem var teikt: «Viens par visiem, visi par vienu».
Tas ir stāsts par ģimeni, kurā gluži kā Aleksandra Dimā romānā par drošsirdīgajiem musketieriem var teikt: “Viens par visiem, visi par vienu.” Par trijām māsām Ruško – 1942. gadā dzimušo Annu, 1947. gadā dzimušo Janīnu un 1951. gadā dzimušo Skaidrīti – uz “Ziņu” redakciju atnāca pastāstīt viņu ilggadējais kolēģis Grigorijs Čečeļņickis. Uz jautājumu, kāpēc to darījis, viņš sacīja, ka nezinot nevienu citu ģimeni Jelgavā, kas, kopā skaitot, Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU) būtu nostrādājuši vairāk nekā simts gadu.
Sarunā ar šo kungu vēlāk atklājās, ka kopējais LLU darba gadu skaits krietni vien palielinās, ja tam pieskaita arī laiku, ko LLU nostrādājuši viņu vīri, bērni, vedeklas un znoti, – tādējādi ģimenes “stāžs” iesniegtos krietni vien otrajā gadu simtenī. Anna, Janīna un Skaidrīte dzimušas Svētes pagastā, bijušo laukstrādnieku ģimenē. Astoņgadīgo skolu pabeigušas Svētē. Pēc tam, vecāku mudinātas un atbalstītas, viņas mācījās Jelgavas 2. vidusskolā (tagad Jelgavas Valsts ģimnāzija) Mātera ielā. Pēc vidusskolas tālākais ceļš uz LLU katrai māsai bijis citāds.
Anna
Vecākā māsa. Pēc vidusskolas izmācījusies par kinomehāniķi, kaut arī no bērna kājas viņas sapnis bijis kļūt par zobārsti. Izrādās, Anna pat kārtojusi iestājeksāmenus Rīgas Medicīnas institūtā, bet tad šķitis, ka rezultāts būs nelabvēlīgs, tāpēc izņēmusi dokumentus un iesniegusi tehniskajā skolā. Pēc tās beigšanas vairākus gadus Anna nostrādāja par kinomehāniķi savulaik ļoti populārajā galvaspilsētas kinoteātrī “Daile”. Līdz brīdim, kad iepazinās ar dzīvesbiedru, kas viņu “atveda” atpakaļ uz Jelgavu. Bija darbs tepat bijušās PSRS pakļautības polimēru institūtā par konstruktori, līdz 1974. gadā Anna sāka strādāt augstskolā, tolaik Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Tagad tur centrālās noliktavas vadītājas amatā pagājuši trīsdesmit gadu. Pretēji stereotipam, ka šis var padarīt cilvēku par “sausiņu”, Grigorijs apstiprina, ka Anna arī pie grāmatvedības papīriem spējusi saglabāt gan dzīvesprieku, gan no mammas mantoto humora izjūtu, gan patiku dziedāt korī “Līgo”. Vīrs Aleksandrs strādā netālu – viņš ir mehāniķis LLU Sporta namā. Dēls Juris, Jelgavas tipogrāfijas ražošanas daļas vadītājs, studē LLU Ekonomikas fakultātē. Izrādās, viņa sieva Ināra arī jau beigusi to pašu fakultāti un pēc ekonomikas doktora grāda aizstāvēšanas tur strādā par pasniedzēju. Šo fakultāti beigusi arī Annas meita Jana, un tajā vēl mācās Janas vīrs Vilnis.
Janīna
“Ziņu” sarunu biedrs Grigorijs bilst, ka ar vidējo māsu sanācis kopā strādāt vairāk nekā desmit gadu. Viņai LLU ir vienīgā darbavieta jau 38 gadus pēc tam, kad ar izcilību tika pabeigta LLU Mežsaimniecības fakultāte koka pārstrādes inženiera tehnologa specialitātē. Pēc tam šajā specialitātē skoloti studenti. Kad radās iespēja, Janīna ieguva maģistra grādu sociālajās zinātnēs un ilgus gadus nostrādāja LLU Humanitārajā institūtā. Pašlaik viņa ir LLU Lietvedības daļas vadītāja. Turklāt laiku pa laikam nākas pildīt Jelgavas vēlēšanu komisijas sekretāres pienākumus. Janīnas meita Inese beigusi LLU Ekonomikas fakultāti un pašlaik strādā Zemesgrāmatu nodaļā. Viņas vīrs, ugunsdzēsējs, ir arī Ekonomikas fakultātes otrā kursa students. Vienīgi dēls Jānis savulaik izvēlējās studēt Policijas akadēmijā un nu strādā pilsētas prokuratūrā, bet viņa sieva Anita ir skolotāja.
Skaidrīte
Jaunākā māsa pēc studijām LLU Ekonomikas fakultātē palika strādāt Informācijas kabinetā, un pašlaik ir tā vadītāja. Var teikt, ka visa Skaidrītes dzīve noritējusi fakultātē. Tur viņa iepazinās arī ar vīru Jāni, pašreiz LLU lietu pārvaldnieku, kas augstskolā nostrādājis vairāk nekā 30 gadu. Ekonomikas fakultāti beidzis arī viņu dēls Uldis, kas strādā Lauku atbalsta dienestā Rīgā, un vedekla Inese, tagad LLU Saimniecības daļas darbiniece. Bet meita Sandra izvēlējās LU Ģeogrāfijas fakultāti un strādā Latvijas Vides aģentūrā.
Vecāki
Kā atzīst vidējā māsa Janīna, viņu vecāki bija tie, kas bērnus mudinājuši uz mācībām. “Tētis un mamma, kā tagad mēdz sacīt, visu laiku centās sekot jaunākajām tendencēm. Mūsu mājas bija pirmās pagastā, kurās parādījās radioaparāts, tad televizors.” Joprojām, satiekoties pie mammas godu reizēs, radi mēdzot viņu pavilkt uz zoba par to, kā mājās vecās “ulmaņlaika” mēbeles nomainītas ar modernākām – no skaidu platēm taisītām. Mammasprāt, tās tolaik bijušas laikmeta garam atbilstošākas. Lai gan mammu visi sauc par Zentu, izrādās, īstais viņas vārds ir Juzefa. “Neilgi pirms Pirmā pasaules kara mūsu mamma Latvijā nonāca no Polijas. Tur viņu, tikai sešpadsmit gadu vecu, bija nolemts izdot pie ievērojami vecāka, bet bagāta vīra. Viņa ņēma un vienkārši aizbēga,” atceras Janīna. Kad pēc pēdējā kara esot mēģināts sameklēt radus Polijā, ģimene uzzinājusi, ka kara laikā viss ciems, kur viņi dzīvojuši, iznīcināts.
Lai arī aiz muguras 86 gadi, tomēr mamma joprojām saglabājusi žirgtu garu un gaišu prātu. Turklāt viņa ir liela eirooptimiste un referendumā par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā balsoja “par”.
Tāda ir šī ģimene. Latviska, stipra un šķietami vienkārša savā dzīves gājumā.
