Uz aicinājumu izteikties par pasāžu uzrunātie arhitekti reaģēja dažādi. Vieni savas domas izpauda, citi atturējās.
Uz aicinājumu izteikties par pasāžu uzrunātie arhitekti reaģēja dažādi. Vieni savas domas izpauda, citi atturējās. Vairāki dažādu apsvērumu dēļ vēlējās palikt anonīmi. “Ziņas” pierakstīja viņu piezīmes.
Nemāku formulēt. Pirmais, kas krīt acīs, – šausmīgi nejēdzīgi sakrāsots. Atvainojiet par rupjību, bet tā ir pornogrāfija. Tikpat labi uz cilindriem varēja puķītes uzzīmēt. Cilvēki smietos, cik smuki apkrāsoti skābbarības vai labības torņi! Pēc gadiem pieciem krāsa noies. Kāpēc būtu jāākstās, nav saprotams. Tas ir monstrs, kas aizpilda veselu kvartālu.
Ēkai nav silueta. No otras puses – tā jau nav baznīca. Driksas ielas fasādē, ja tā tiek uzskatīta par galveno, ir stilu sajaukums. Sajūta, ka kaut kā ir par daudz. Nav saprotami tie dzelži pie abām galvenajām ieejām stūros. Varbūt ekrāns būs priekšā? Varbūt kāpuru ķeramais? No sāniem – it kā nekas. No Pasta ielas puses, no atstatuma raugoties, ēka turpina rajona Padomes un Domes namu – tādā pašā augstumā, nepretenciozs korpuss. Tas ir pluss. Korektuma ziņā smukāka un saprotamāka liekas pret Domi vērstā aizmugurējā fasāde, ne priekšējā.
Kāda tur pilsētas seja! Vai tad lielveikals var veidot pilsētas seju? Tas nav nopietni. Arhitektoniski diez vai ēku var saukt par ļoti veiksmīgu. Drīzāk mūsu pilsētas seju veido tirdzniecības centrs “Valdeka”, kam vismaz ir uztverams siluets. Tas, tāpat kā ledus halle, bijušais lielveikals “Arka”, braucot garām, vairāk paliek atmiņā. Lai gan tās ir ar metālu apšūtas būves un pieder pie zemākas kategorijas, tomēr vizuāli tur ir kas vairāk, šeit – tikai aizpildīts pilsētas kvartāls.
Varbūt iemesls ir galvenā arhitekta trūkums pilsētā. Galvenie arhitekti ir pilsētu “tēvi”. Būvvaldes darbinieki it kā pilda arhitekta funkcijas, bet faktiski tāda nav. Ja arhitekts būtu, vismaz kaut kāda teikšana viņam arī būtu, tad, iespējams, šaha dēli nenokrāsotu. Varbūt neko nesaprotu… Modernajā arhitektūrā arī kaut kādai jēgai jābūt, tai jāasociējas ar kaut ko labu. Iespējams, krievu tautības cilvēkiem krāsojums patīk, varbūt projektētāju vidū bijuši viņi. Pilsētas arhitekta un mākslinieka vietā es šādu krāsojumu nepieļautu.
Daudz kas neiet pie sirds. Piekrītu Rīgas kolēģiem, kas caurbraucot būvi nosauca par karikatūru, nevis arhitektūru. Problēmu ir daudz – pārkāpti spēkā esošie pilsētas būvnormatīvi, būvei ir palielināts blīvums. Vidē, kad pilsētā nav galvenā arhitekta, Būvvaldes vadītāja, kad darbinieki respektē visu, ko saka politiskā vara, neko labu nevar gaidīt. Ceru, ka mūžīgi tā nepaliks un vide tomēr mainīsies.
