Līdz šim mans viedoklis par Lielbritāniju bija veidojies no bērnībā lasītajām angļu klasiķu, it sevišķi Čārlza Dikensa, grāmatām.
Līdz šim mans viedoklis par Lielbritāniju bija veidojies no bērnībā lasītajām angļu klasiķu, it sevišķi Čārlza Dikensa, grāmatām. Anglija šķita ļoti drūma, konservatīva un neinteresanta zeme, kur dažkārt nežēlīgi izturas pret bērniem un vienmēr ir nekurinātas un aukstas mājas. Šovasar man bija iespēja palūkoties, kā tad ir īstenībā – gluži kā vienai mazai turku pupai ceļot uz Angliju. Šoreiz tā izrādījās neaizslēgta, bet gan ļoti atvērta, skaista un interesanta. Ceļotāji bijām divi pieauguši cilvēki un sunenīte Nipera, mūsu transporta līdzeklis – vieglā automašīna, nakšņošanas vietas – kempingi. Maršrutu veicām astoņās dienās, paliekot ilgāk tur, kur ļoti patika, un ceļojot pa mazākas nozīmes ceļiem, kur braukšanas ātrums nav tik liels kā uz autostrādēm, bet ievērojamākas iespējas redzēt jaukas vietas. Ceļojuma maršrutu var veidot, izmantojot internetā atrodamās kartes un informāciju. Sākumpunkts bija Mančestra, uz kuru ir tiešais “AirBaltic” reiss un kur var nokļūt apmēram trīs stundās.
Mainīgi klimatiskie apstākļi un interesanta arhitektūra
Mančestra ir pazīstama ar savu mainīgo klimatu, ko izbaudām, atrodoties pat attālajās pilsētās. Pirmā vieta, uz kuru dodamies, ir Čestera, kas tāpat kā Liverpūle atrodas pavisam tuvu Mančestrai, varbūt kādas 40 jūdzes. Čestera ievērojama ar saglabājušos vēsturisko mūri, kas stiepjas visapkārt pilsētai, un, lai apietu apkārt tai, vajadzīgas divas stundas. Čestera ir apmēram 2000 gadu veca un atrodas Dīveiras (Dee Weir) upes krastos. Ejot apkārt valnim, var nonākt pie pilsētas pulksteņa, kur tūristi labprāt mēdz fotografēties, un Česteras katedrāles, kuru diemžēl neizdevās aplūkot no iekšpuses, jo bija sācies dievkalpojums, un tad apmeklētāji netiek ielaisti. Tur atrodas Lielbritānijā lielākais romāņu amfiteātris.
Tālāk dodamies uz Liverpūli, kas mūs sagaida ar milzīgu lietu un vēju, tāpēc neko daudz no šīs pilsētas neredzam. Izstaigājam Alberta dokus, un priecājamies, cik jauki vecie doki piemēroti mūsdienām. Tajos atrodas suvenīru veikaliņi, kafejnīcas. Kafiju var dabūt patiešām labu. Tur atrodas arī “Bītlu” muzejs, bet biļetes cena ir deviņas mārciņas.
Blekpūlē ierodamies no Liverpūles. Pūš neiedomājams vējš, un ir briesmīgi auksts, bet vai tad tāpēc neiesim aplūkot šo lielāko un iecienītāko Anglijas izklaides vietu. Esmu savilkusi visas siltās drēbes, cik vien līdzi paņemtas. Par to, ka drīz būsim Blekpūlē, liecina tornis, kas ir 380 pēdu augsts. Tornī braucam otrā dienā, jo stiprā vējā tas nav atļauts. Vairāku kilometru garumā gar pludmali stiepjas iela ar spēļu zālēm, krodziņiem, restorāniem, veikaliņiem un atrakcijām. Amizants ir vecais divstāvu tramvajs, kas vadā cilvēkus pa galveno ielu.
Izbraucam pa promenādes ielu no viena gala līdz otram, jo arī mūsu mazajam sunītim vajag atrast pastaigāšanās vietu. Mēģinām aiziet pa molu, kur paredzētas atrakcijas visai ģimenei, līdz galam. Vējš pūš tā, ka dažbrīd jāmeklē, pie kā pieķerties. Toties otrā diena mūs iepriecina ar sauli, tāpēc nolemjam palikt vēl kādu dieniņu, jo, ceļojot ar mašīnu, tādu priekšrocību varam atļauties. Staigājam pa pilsētu, šausmināmies par amerikāņu kalniņiem un cenšamies viens otru pierunāt tos izmēģināt. Iegādājamies saviem māji-niekiem saldumus, bez kuriem nevar uzskatīt, ka esi bijis Blekpūlē.
Esam nopirkuši biļeti, lai uzbrauktu tornī. Tās cena ir 14 mārciņu, un ar to var apmeklēt visas iespējamās izklaides vietas tornī. Sākam ar izglītojošu atrakciju – ceļojumu cauri gadsimtiem. Mūs kārtīgi piesprādzē, kas nemaz nešķiet jauki, jo liecina, ka pasākums būs šaušalīgs. Ātrā tempā ar kārtīgu manu spiedzienu tiekam izrauti cauri dižākajiem gadsimtu notikumiem. Man patīk akvāriji, kur var redzēt pasakainas krāsas un formas zivis. Tālāk dodamies uz Balles zāli. Izbrīnā sastingstu, jo manā priekšā paveras bilde, kādu esmu redzējusi viena angļu fotogrāfa septiņdesmito gadu albumā. Ārkārtīgi greznā, milzīgā zālē vecāki kungi griež savas kundzes tango, valšu un citu deju ritmos. Izskatās fascinējoši, jo šie vecie cilvēki ir tik patiesi bezrūpīgi un bauda savas vecumdienas. Izlasu, ka zāli projektējis Frenks Metčems (Frank Matcham) un ka tā atvērta 1899. gadā. Man patīk skatīties uz šiem dejotājiem, klausīties mūziku un gaidīt, kāda deja tiks pieteikta, bet, tā kā esam nolēmuši uzbraukt tornī un vēl pagūt uz cirka izrādi, kas izrādīsies ļoti jauka, tomēr jāiet. Skati no torņa ir elpu aizraujoši. Asākas izjūtas var iegūt, šķērsojot stikla grīdu – 2×2 metri –, caur kuru var ieraudzīt torni visā garumā uz leju. Pāriet pāri šai stikla grīdai es laikam varētu, tikai lienot uz vēdera un ar aizvērtām acīm, tāpēc, lai nokļūtu otrā pusē pie sava ceļabiedra, naski jožu apkārt, dažu vecāku kundzīšu ķiķināšanas pavadīta.
Tornis publikai atvērts 1894. gada 14. maijā, un tā arhitekti Maksvels un Tjūks (Maxwell
