Kad augusta sākumā Latvijā lielais karstums atslāba un to sāka nomainīt vēss, lietains un rudenīgs laiks, lai pagarinātu vasaru, bet, galvenais, – apciemotu vecākā dēla ģimeni, kura, bēgot no Īrijas nebeidzamā viena gadalaika – mūžīgā rudens –, pērnā gada oktobrī pārcēlās uz saulaino Spāniju, devos ceļojumā uz pašiem valsts dienvidiem – Andalūzijas apgabala Malagu.
Andalūzija ir viens no Spānijas 17 autonomajiem apgabaliem, kas atrodas valsts dienvidos pie Gibraltāra šauruma, kas atdala Eiropu no Āfrikas. Vēl Andalūzija tiek dēvēta par Spānijas Saules krastu (Costa del Sol) vai Saules svētīto zemi.
Andalūzijā ir viss
Apgabalu apskalo Alvoranas jūra dienvidos, Atlantijas okeāns dienvidrietumos un Vidusjūra dienvidaustrumos. Andalūzijas administratīvais centrs un lielākā pilsēta ir Sevilja. Apgabala platība ir 87 268 kvadrātkilometri, un, pēc 2015. gada datiem, te dzīvo 8 401 567 iedzīvotāji. Pēc teritorijas tas ir Spānijas otrais lielākais autonomais apgabals aiz Kastīlijas un Leonas, pēc iedzīvotāju skaita – vislielākais. Administratīvi Andalūzija sīkāk dalās astoņās provincēs: Almerijas, Granadas, Haenas, Kadisas, Kordovas, Malagas, Seviljas un Velvas.
Andalūzijā ir radušās flamenko dejas. Šeit ir meklējami arī vēršu cīņu pirmsākumi. Vēršu cīņu arēna ir gandrīz katrā apgabala pilsētā, taču kovida dēļ cīņas pašlaik nenotiek. Andalūzija ir arī spāņu ēdienu paeljas un gaspačo dzimtene.
Saules krasts – Vidusjūras piekraste Andalūzijas dienvidos – pasaules klases kūrortu, nesteidzīgas atpūtas un saules cienītāju vidū ierindojas starp trīs labākajām pludmalēm, dalot šo godu ar Francijas Rivjēru un Floridas zeltainajām smiltīm. Šeit ir pilnīgi viss – lielisks klimats, kad saule spīd 300 dienu gadā un gaisa temperatūra pat “ziemas spelgonī” nenoslīd zem plus 15 (kamēr mēs ziemai gādājam biezas jakas un mēteļus, dēls teic, ka viņa ziemas apģērbs ir hūdijs), vairāk nekā gadsimtu izkopta tūrisma industrija, ērta infrastruktūra, kosmopolītismā nepazaudēta Andalūzijas kultūras bagātība, kas aicināt aicina vismaz reizi iegriezties Saules krastā un apmeklēt arī šī reģiona galvaspilsētu Malagu.
No Rīgas uz Malagu var aizlidot visu cauru gadu ar “AirBaltic” tiešo reisu trešdienās un sestdienās, tāpat arī atpakaļ. Lidojuma ilgums – 4,5 stundas. Lidojuma laikā gan no ilgās sēdēšanas mazliet sāk tirpt rokas un kājas, toties ikviens savā sēdvietā ekrānā var vērot, kā lidmašīna, šķērsojot visu Eiropu, dodas uz savu galamērķi – Eiropas galējo punktu, jo tālāk aiz Gibraltāra jau ir Āfrika. Lidojot gaišajā dienas laikā, var saskatīt arī Šveices kalnus.
Karstums jūtams ik mirkli
Kad pilote ekipāžas kapteine Anna paziņo, ka pēc 10 minūtēm būsim Malagā un tur ir plus 37 grādi, pirmais, ko pamanu, ir kalni. Un smaragdzila jūra. Nolaižoties lidostā, vēl pagūstu ieraudzīt pludmales ar košajiem saulessargiem un neskaitāmiem cilvēku siluetiem.
Lidosta atrodas astoņus kilometrus no Malagas centra un ir Spānijas ceturtā lielākā lidosta aiz Madrides Barajas, Barselonas un Palmas de Maļorkas. Tā ir nozīmīga Spānijas tūrismam, jo ir galvenā starptautiskā lidosta, kas apkalpo Saules krastu. Pavisam netālu atrodas Āzijas un Lielbritānijas tirgos izplatītā filipīniešu alus “San Miguel” Spānijas ražotne, kā arī “Ikea” veikals.
Kad esam saņēmuši bagāžu, tikuši galā ar citām formalitātēm un izkļuvuši no lidostas, nospriežam, ka gaisā jūtamā svelme un dienvidu aromāts patiešām liecina – Āfrika ir tuvu. Braucot pa pilsētu, termometra stabiņš rāda plus 38 grādus. Tādā karstumā momentāni nosvīsti slapjš, apģērbs pielīp pie miesas, taču nemana Latvijā ierasto augsto gaisa mitrumu.
Andalūzijā laika ziņās bieži dzirdējām frāzi: “Šodien ārā būs plus 28, plus 29 grādi, bet jums liksies, ka ir 34.” Un tā arī bija. Vienīgais glābiņš no šāda karstuma ir pludmale, baseins vai auksta duša. Tāpēc Spānijā bez gaisa kondicionieriem nekādi neiztikt. Tie ir visur – iestādēs, veikalos, automašīnās, mājās un apartamentos. Un katrā istabā pie griestiem karstumu vēl dzenā ventilators. To atstāju ieslēgtu visu nakti, jo citādi nevar pagulēt.
Gūt veldzējumu nav iespējams arī naktī, jo termometrs spītīgi nenoslīd zem 30 grādiem. Vakara pastaigā ar suni izbaudām tropu nakts burvību – mums pierasto sienāžu vietā sisina cikādes, bet parkos un skvēros dzirdam vēl kādu sīcošu, mūsu ausīm neierastu skaņu. Vēlāk saprotam, ka tās ir apūdeņošanas iekārtas.
Bez apūdeņošanas neiztikt, jo lietus pēdējoreiz Malagas apkaimē lijis jūnija sākumā. Visapkārt kalnu nogāzēs redzama vien brūna izdegusi zāle, kuru grauž tikpat brūnas kazas, govis un pa kādai aitai un zirgam. Visticamāk, kalnainais apvidus šajā reģionā liedz plaši nodarboties ar lauksaimniecību, tomēr šur tur var manīt kādu labības lauku, olīvkoku birzi, augļu dārzu, palmu audzētavu, bet dažviet arī siltumnīcas. Tas viss atrodas stāvās kalnu nogāzēs. Šis Andalūzijas reģions ir blīvi apdzīvots un apbūvēts, un pārsteidz tas, ka šķiet, lauku te praktiski nemaz nav – pilsētas it kā nemanāmi saplūst un pāriet viena otrā, un par to, ka esi jau citā pilsētā, liecina vien uzraksts.
Mājas, galvenokārt privātās un rindu, bet ir arī daudzdzīvokļu, ir visur – apbūvētas dažkārt pat kalnu virsotnes, un atliek vien domāt, kā tur augšā tiek to iemītnieki un apkalpojošie dienesti. Parasti gan visa infrastruktūra atrodas kalna otrā pusē. Visur notiek būvniecība – tiek celtas aizvien jaunas mājas. Norokot kādu daļu no kalna, bet, kur nepieciešams, kaut ko pieberot klāt.
Andalūzijā mājām apkure nav ierīkota, bet, “ja kādā no retajām ir, tad tur droši vien dzīvo kāds mūsējais”, piebilst dēls. Dzīvojamajās ēkās parasti kondicionēšanas sistēma ir katrā stāvā un aukstais gaiss telpās plūst pa vairākām atverēm pie griestiem. Ziemā var ieslēgt, lai pa tām mājā tiek pūsts siltais gaiss, un ar to ir jāpietiek. Dēla ģimene Spānijā aizvadījusi pirmo ziemu un secinājusi, ka bez apkures mājā ir auksti. Nedaudz sasildīties, iespējams, palīdz dzīvojamajā istabā iebūvētais kamīns.
Katrā aplī – pa strūklakai
Dēla ģimene dzīvo Alhaurinā de la Torrē, Pilsēta ir daļa no Malagas metropoles apgabala, atrodas Gvadalhorces ielejā Sjerra de Mijas kalnu nogāzēs aptuveni 17 kilometru attālumā no Malagas un 10 kilometru attālumā no vienas no slavenākajām Saules krasta pludmales pilsētām – Torremolinosas.
Iebraucot pilsētā, pirmais, kas pārsteidza ielās (protams, bez neiztrūkstošajām palmu rindām to malās), bija apļi, kuros mums ierasto apstādījumu vietā – strūklakas. Katrā aplī citāda, tā sparīgi darbojās un dāsni dāvāja veldzi saulē sakarsušajai pilsētai, kuras ielās nemanīja tikpat kā nevienu cilvēku, jo bija siestas laiks, kad lielākā daļa mazo veikaliņu, bāru un kafejnīcu slēgti. Dažkārt aplī bija skulptūru grupa vai sastādītas puķes. Redzējām, ka tās ravē un rūpīgi kopj.
Šajā pilsētā siestu – dienvidu valstīs tradicionālu, īsu pēcpusdienas diendusu – joprojām ievēro, veikalus un kafejnīcas atverot no rīta. Tie darbojas līdz pulksten 13 un tad tiek slēgti, lai atkal atvērtos no septiņiem astoņiem vakarā, kad āra terases un galdiņi pilni ar cilvēkiem un notiek dzīves svinēšana. Tas gan neattiecas uz populārākajiem tūrisma objektiem un lielveikaliem – tie vienmēr ir ļaužu pilni. Ir īstā tūrisma sezona, un augusts šajā reģionā ir karstākais mēnesis ne tikai gaisa temperatūras ziņā. Kad dēls savam frizierim jautājis, ko spāņi dara siestas laikā, viņš atbildējis, ka lielākoties skatās televizoru un iemalko kādu alu vai sangriju (spāņu iecienīts aromatizēts vīna kokteilis). Visas svarīgās lietas kārtojot no rīta vai vakarā. Jāteic, ka dzīve Spānijā rit rimti un relaksēti, spāņi nekur īpaši nesteidzas. Pret ārzemniekiem viņi izturas pieklājīgi, ar jautājumiem neuzmācas un īpašu interesi neizrāda.
Alhaurinas de la Torres iedzīvotāju skaits svārstās no vairāk nekā 35 500 līdz 50 000. Tur nepārtraukti tiek izīrētas brīvdienu mājas un dzīvokļi, pārdoti īpašumi un zeme, būvētas jaunas ēkas. Šī pilsēta ir lieliski integrējusi jaunākos iedzīvotājus, vienlaikus saglabājot savas tradīcijas un identitāti. Te dzīvo vairāk nekā 1000 britu.
Daļa pilsētas ir tradicionālu baltu rindu māju labirinti, daži no tiem tapuši mauru laikos (mauri bija viduslaiku musulmaņi, pārsvarā berberu un arābu ciltis, kas apdzīvoja Ziemeļāfriku). Alhaurina de la Torre aicina doties vēsturiskā ceļojumā pa provinci, sākot ar arheoloģiskajiem pieminekļiem no romiešu laikmeta, kur ir atrasta keramika un sienu un greznu mājokļu paliekas. Varat arī uzzināt par rajona musulmaņu pagātni Kortijo de Mollinā ar tās vecās lauku mājas un torņa paliekām (“torre” spāņu valodā – tornis).
Alhaurina de la Torre ir lieliski piemērota tiem, kas vēlas atpūsties no krasta burzmas, jo atrodas pietiekami tālu no pārpildītajiem kūrortiem, tomēr pietiekami tuvu, lai kūrorta dzīvesveidu varētu izbaudīt, kad iedomāsieties. Kaut arī pilsēta strauji aug, tās vēsturiskais centrs joprojām saglabā skaistus slēptos stūrus un ēkas, kas atgādina pagājušos laikus. Lielisks piemērs ir neoklasicisma stila baznīca, kas tika pārbūvēta pēc tam, kad 19. gadsimta beigās provinci izpostīja milzīga zemestrīce. Arhitektūras piemērs ar sabiedrisku funkciju ir vecais ūdensvads. Būvēts 18. gadsimtā, lai transportētu ūdeni no dabiskā avota uz galvaspilsētu, darbs pie šī ūdensvada nekad netika pabeigts. Pārejot uz 19. gadsimtu, – šeit atrodas māja, kurā ģenerāli Hosē Mariju de Torrijosu ieslodzīja Fernando VII armija pēc tam, kad viņš mēģināja sacelties pret absolūto varu 1831. gadā, vēsta informācija kādā tūrisma ceļvedī.
Dažus no iepriekš minētajiem apskates objektiem neredzējām, nepamanījām vai vērojām tikai pa automašīnas logu. Man joprojām spilgtā atmiņā ir ceļojuma pirmās dienas vakars, kad, no lidojuma un karstuma noguruši, nekur tālu nespējām paiet un īsti jau vēl nezinājām, kurp vēlamies doties (vēlāk apskates objektus meklējām internetā un ceļojumu blogos). Dēls ierosināja: “Uzkāpsim kalnā! Es jums parādīšu Malagu!”
Ārā jau pamatīga krēsla, bet pa takām, kur vietējie parasti ved pastaigā suņus (ar visām no tā izrietošajām sekām), kā dēļ tās brīžiem vairāk līdzinājās “mīnu laukam”, uzkāpām kalnā. Bija jau satumsis, un no kalna pavērās lieliski skati uz apkārtējiem kalniem un to pakāpē ielejās esošajām pilsētām – simtiem mazu gaismiņu virtenes.
Tovakar un turpmāk katru ceļojuma dienu pārliecinājos, ka, esot Andalūzijā, parasti būs jākāpj kaut kur augstu kalnā vai klintī (un pēc tam jātiek arī lejā). Tas nebūs viegli, bet vienmēr būs tā vērts skaisto skatu dēļ.
Pastaiga baznīcas zvanu pavadījumā
Uz Malagu devāmies nākamajā rītā, un tā bija svētdiena. Malaga ir spāņu gleznotāja Pablo Pikaso un aktiera Antonio Banderasa dzimtā pilsēta. Spānijas dienvidu reģiona galvenais saimniecības un finanšu centrs, kā arī ceturtā saimnieciski aktīvākā valsts pilsēta pēc Madrides, Barselonas un Valensijas. Pilsētu ap 1000. gadu pirms mūsu ēras dibinājuši feniķieši, nosaucot par Malaku. Tās nosaukums, iespējams, cēlies no vārda “sāls” feniķiešu valodā, jo pilsētā nodarbojās ar zivju sālīšanu.
Apmēram septiņus gadsimtus vēlāk Malagu no Kartāgas atkaroja romieši, bet no 5. gadsimta tā bija Vestgotu karalistē. 7. gadsimtā pilsētu ieņēma mauri un Malaga tapa par ievērojamu tirdzniecības centru. Pēc Omejādu dinastijas beigām tā kļuva par nelielas, no Kordovas atkarīgas mauru valsts galvaspilsētu. 1487. gadā Malagu ieņēma kristieši. Spānijas pilsoņu kara laikā pilsētu smagi bombardēja Franko spēki. 20. gadsimta 60. gados tās saimniecība atdzīvojās, jo jūras piekrastē strauji attīstījās tūrisms.
Automašīnu novietojām pazemes autostāvietā (ar ļoti šauru iebrauktuvi) un devāmies iepazīt Malagas vecpilsētu ar tās šaurajām ieliņām un senajiem namiem. Pikaso muzejs atrodas pašā Malagas sirdī, pāris minūšu gājiena attālumā mājas, kur mākslinieks nāca pasaulē (ēka ir pieejama plašākai apskatei kā muzejs). Pie muzeja gara cilvēku rinda, tādēļ diemžēl to neapmeklējām. Blakus muzejam varēja nopirkt Pikaso gleznu reprodukcijas par sešiem eiro un ar mākslinieka gleznu motīviem apdrukātus krekliņus par 10 eiro.
Vecpilsētas šaurās ieliņas ir dzīvīgas, vietējo iedzīvotāju, tūristu un tirgotāju pilnas, veras vaļā kafejnīcas. Sāk zvanīt baznīcas zvani, radot pacilātu, svētdienīgu un īsti spānisku noskaņu. Spānija ir izteikta katoļu zeme, taču tajā ir dekriminalizēta marihuāna – to var gan smēķēt kafejnīcās, gan audzēt. Marihuānas veikaliņu pamanījām arī Malagas vecpilsētā. Tur gan neiegriezāmies, bet blakus veikaliņā nogaršojām izcilu mājās gatavotu saldējumu, kas nebija trekns, līdzīgi kā Itālijā – dželato (gelato) tipa. Tādu saldējumu ēdām arī citās Andalūzijas pilsētās, izmēģinot vēl neiepazītas garšas.
Izstaigājušies pa vecpilsētu, nolemjam kājām doties uz pludmali. Jāiet gan pāris kilometru, tostarp arī cauri tunelim. Pa ceļam, pametot skatu uz augšu, kalna galā redzam cietoksni. Tā apmeklējumu spēku taupīšanas nolūkā atliekam uz citu dienu. Kad ejam cauri parkam, apstājamies nobildēt apstādījumos augošos mandarīnu kokus. Vecs spāņu vīrs uz soliņa tikai mierīgi noskatās uz dīvainajām tūristēm. Pa ceļam palmas, pieminekļi, vēsturiskas un jaunas ēkas.
Pludmale pilsētas centrā
La Malaguetas pludmale atrodas starp Malagas ostu un La Kaletas pludmali un ir viena no iecienītākajām gan tūristiem, gan vietējiem iedzīvotājiem. Tā izvietojusies pilsētas centrā. Ar tumšu, smalku granti, 1200 metru gara un vidēji 45 metrus gara. Pārsteidza, ka, jau sākot no paša krasta, Vidusjūra ir dziļa, viļņi lieli, bet ūdens – ļoti sāļš un pavēss. Pludmalē ķermenis pie ķermeņa, cilvēki lielākoties tikai sauļojas.
Pludmalei ir arī palmu ieskauta piekrastes promenāde. Tiek piedāvāts plašs atpūtas un izklaides iespēju klāsts – neskaitāmas kafejnīcas, bāri un tirdzniecības vietas, kā arī sauļošanās krēslu, pludmales lietussargu, laivu nomu un burāšanas aprīkojums. Pludmalē un tai apkārt ir bērnu rotaļu laukumi.
Pludmale atrodas blakus Spānijas vecākajam jahtu klubam. Tai ir piešķirts Zilais karogs. Savu nosaukumu ieguvusi no La Malaguetas apkārtnes, kuru 19. gadsimtā aizņēma cukura rūpnīcas, noliktavas, kuģu būvētavas un citi rūpnieciski objekti. Gadsimta beigās uzcēla slimnīcu un arēnu, un tā sāka veidoties par tagadējo La Malaguetas rajonu.
Turpinājums nākamajā numurā
