Turpinājums.
Sākums 2. septembra numurā
Kad izstaigāta Malaguetas pludmale, tās promenāde un ostas daļa, aplūkoti neparastie tropu augi pilsētas apstādījumos, zirgu pajūgs, kas vizina atpūtniekus, un pasēdēts pludmales bārā, dēls kā īsts vietējais zinātājs pa ceļam uz mājām piedāvā mūs aizvest uz kādu skaistu publisko parku Torremolinosā, slavenākajā Saules krasta piekrastes kūrortpilsētā.
La Batería ir liels publisks parks, kas ietver kristāldzidru laivu ezeru ar krāšņām skulptūrām, bērnu rotaļu laukumu, mīkstu skrejceļu, bezmaksas trenažierus, skatu torni, vairākus kara laika lielgabalus un alas, kā arī plašu tropu augu klāstu. Parkā uz laiku var iznomāt airu laivu, tur ir krāšņs kaltas dzelzs paviljons un karuselis maziem bērniem.
Uzkāpām arī skatu tornī, lai palūkotos uz Torremolinosas daudzdzīvokļu namiem un baseiniem pie tiem, līdz Vidusjūrai un atpakaļ uz kalniem iekšzemē.
Kā norāda nosaukums, parks atrodas pilsētas bijušās baterijas vietā, un tā 18. gadsimta sākuma ieroču pozīcijas tika saglabātas kā piemiņas zīmes. Torremolinosā vēl atgriezīsimies, un ne reizi vien, bet jau rīt mūsu ceļš vedīs uz Rondu.
Romantiskā viduslaiku Ronda
Ronda, kas tiek dēvēta par vienu no skaistākajām vietām pasaulē un atrodas uz gleznainas klints, ir Andalūzijas autonomās komūnas pilsēta 100 kilometru attālumā no Malagas. Tas atkarībā no sastrēgumiem uz automaģistrāles no Alhaurinas de la Torres ir stundas pusotras brauciens. Ronda atrodas kalnainā apvidū apmēram 750 metru virs jūras līmeņa, tajā dzīvo ap 35 000 iedzīvotāju.
Ronda senos laikos bija grūti pieejama, jo apkārt pilsētai ir 100 metru dziļa aiza. To ieskauj vīna dārzi, bet pa šauru aizu tās pakājē plūst strauja kalnu upīte. Izplatītākās nodarbošanās Rondā ir ar tūrismu saistītās nozares. Pilsētas teritorijā atrodas arī slavena vēršu cīņu arēna. Daudzas Rondas ēkas tiešām izvietotas uz pašas klints kores.
Eltaho aizā plūstošā upe pilsētu dala divās daļās, un abus krastus savieno vēsturisks tilts, kas šķietami izaug no klintīm. Ceļotājiem šeit ir, ko darīt, – var baudīt pastaigas mauru stilā būvētās pilsētas ielās, klausīties dziedājumos vietējās baznīcās, doties uz arābu pirtīm vai korridu – vēršu cīņām (iepriekš jau minēju, ka kovida dēļ pašlaik tās nenotiek, tāpat kā festivāli, svētki, karnevāli un citi publiski masu pasākumi). Tieši šajā pilsētā ir dzimis viens no spāņu zināmākajiem toreadoriem Pedro Romero, kurš savā dzīvē pieveicis vismaz sešus tūkstošus vēršu un ir mūsdienu korridas noteikumu pamatlicējs.
Tāpat noteikti jādodas pastaigā pa līkloču romantisko ceļu augšup klintī un pēc tam pa otru pusi lejā, lai apskatītu tiltu no otras puses un iegūtu pastkartes cienīgu fotogrāfiju, par kuru jūs apskaudīs ikviens selfiju mednieks. Bildē šķitīs, ka slavenais tilts ir tepat, jums tieši aiz muguras, taču tā ir optiska ilūzija, jo īstenībā, lai uzņemtu šādu foto, ir jāstāv kraujas malā, aiz muguras ir aiza, bet līdz tiltam vēl pamatīgs gabals. Pēc tam īstā Spānijas tveicē un saulē jāuzkāpj atpakaļ augšā un vēl jāpastaigā pa vecpilsētu, lai iegādātos kādu suvenīru un apēstu saldējumu.
Savukārt tūrisma ceļveži vēl mudina, ka, esot šajā vietā, noteikti jāizbauda nesteidzīga atpūta vienkāršā spāņu krodziņā, iemalkojot vietējo vīnu un uzēdot tapas (nelielas uzkodas). Tas, ka šī vieta ir īsti piemērota dzīves baudītājiem, bijis skaidrs arī slavenajiem rakstniekiem Ernestam Hemingvejam un Orsonam Velsam, kam Rondā piederējušas vasaras rezidences, kurās abi labprāt apmetušies.
Tāpat šī ir iecienīta vieta asu izjūtu cienītājiem, kam patīk kāpt stāvajās klintīs. Savukārt vēstures mīļotājus piesaista neolīta laikmeta sienu gleznojumi klintīs. Turklāt Ronda ir viena no Spānijas vecākajām pilsētām – katra vēstures entuziasta sapnis.
Nerha un Eiropas balkons
Nerha (Nerja) ir pašvaldība Vidusjūras dienvidu piekrastē apmēram 50 kilometru uz austrumiem no Malagas. Musulmaņu valdīšanas laikā tās nosaukums bija Narixa, kas nozīmē “bagātīgs pavasaris,” un no tā cēlies pilsētas pašreizējais nosaukums.
Nerhas alas ir viens no Spānijas galvenajiem tūrisma objektiem. “Atrodoties rajonā, kas pazīstams kā Maro, var apmeklēt Nerhas alas. Šajās alās jūs varēsiet redzēt neandertāliešu klinšu gleznas, stalagmītus un stalaktītus un atrast vienu no lielākajām kolonnām pasaulē. Alu iekšpusē ir arī dabisks amfiteātris, kur tiek rīkots festivāls,” vēsta internetā atrodama informācija.
Diemžēl mums neizdevās redzēt neko no tā, jo pie alām sagaidīja milzīga cilvēku rinda. Nezaudējot cerības, iestājāmies tajā, līdz kāds no šī tūrisma objekta darbiniekiem sāka apstaigāt rindu, saucot, ka šodien “completo finito” (sapratām bez tulkojuma), un, palūkojoties uz mums, vēl piebilda, ka esot jānāk “tomorrow” (angliski – rīt). Nožēlojām, ka iepriekš ieejas biļetes nebijām rezervējuši internetā, bet frāze “completo finito” visu turpmāko ceļojuma laiku kļuva par mūsu ģimenes joku – kad kaut kas beidzās, viens otram sacījām “completo finito”.
Toties ne mazāk pazīstamais Nerhas apskates objekts Balcón de Europa jeb Eiropas balkons, no kura paveras brīnišķīgs skats pār jūru, atrodas vecpilsētas centrā un ir brīvi pieejams ikvienam. Tautā tiek uzskatīts, ka tā nosaukumu izdomājis karalis Alfonso XII, kurš 1885. gadā pēc postošās zemestrīces apmeklēja šo teritoriju un bija sajūsmā. Vietējā folklora vēsta, ka viņš stāvējis šajā vietā un teicis: “Šis ir Eiropas balkons.” Vietējie arhīva dokumenti gan liecina, ka tāds nosaukums bijis jau pirms šīs vizītes, taču tas netraucēja vietējām varas iestādēm novietot pie balkona margām karaļa statuju dabiskā izmērā, kas tiek daudz fotografēta (un vietām ir noglāstīta pilnīgi gluda).
Balkona apgabals sākotnēji bija pazīstams kā la Batería – ieroču baterija, kas atradās nocietinātā tornī. Šī vieta un līdzīgs tornis tuvumā tika iznīcināti kara laikā. 1812. gada maijā britu kuģi “Hiacinte”, “Termagants” un “Baziliks” atbalstīja spāņu partizānus Granadas piekrastē cīņā pret frančiem. 20. maijā “Termagants” un “Hiacinte” atklāja uguni, un forti tika iznīcināti. Divi sarūsējuši ieroči, kas novietoti balkona galā, atgādina par šiem vardarbīgajiem laikiem. Milzīgie klinšu gabali, baterijas atliekas, kas redzamas jūrā balkona galā, ir vēl viens pierādījums šai rīcībai.
Nokāpām pa balkona kāpnēm arī lejā uz pludmali, kurā tā pati tumšā, smalkā grants, kas tūrisma ceļvežos gan tiek dēvēta par tumšo smilti. Tā uzreiz cieši pielīp pie kājām, ir ļoti grūti notīrāma, tāpēc nomazgājam to pie ieejas pludmalē esošajā dušā.
Savukārt vēl kādu populāru pilsētas apskates objektu – 19. gadsimtā būvēto Nerhas ūdensvadu, kura arkas savieno divas klintis, –mājupbraucot redzējām pa automašīnas logu.
Torremolinosa joprojām ir populāra
Kad pagājušā gadsimta 50. un 60. gados pa Torremolinosas ielām klīda tādas filmu zvaigznes kā Greisa Kellija, Ava Gārdnere, Marlons Brando, Orsons Velss un Frenks Sinatra, Torremolinosa bija tikai Malagas piejūras rajons, kas piesaistīja tūristus, kuri meklēja nomaļāku vietu, vienlaikus esot tikpat kosmopolītiska kā pati pilsēta. Vairāk nekā pusgadsimtu vēlāk Torremolinosa joprojām saglabā šarmu, kas piesaistīja ekrāna leģendas, turklāt tā ir kļuvusi par vienu no vadošajiem tūristu galamērķiem Saules krastā.
Torremolinosa, kas atrodas 10 kilometru attālumā no Malagas, ir viens no provinces ekonomiskajiem virzītājspēkiem, daļēji pateicoties tūrismam un konferenču un izstāžu centra aktivitātei. Turklāt tā ir pilsēta, kas lieliski sasaista savus vietējos iedzīvotājus ar tūristiem, jo katru gadu daudzi nolemj tur apmesties pastāvīgi, lai izbaudītu ērtības un dzīvesveidu pie jūras. Vairāk nekā 2000 Apvienotās Karalistes pilsoņu par savu dzīvesvietu ir izvēlējušies Torremolinosu. Nabadzīgais zvejnieku ciemats pirms tūrisma pieauguma sākuma 1950. gadu beigās bija pirmais no Saules krasta kūrortiem, kas tika attīstīts, un joprojām ir populārākais reģionā. Pilsētas teritorija ir pārklāta ar vecākām daudzstāvu dzīvojamām ēkām un viesnīcām, taču jaunbūvju augstuma ierobežojumi un ievērojams skaits oriģinālu vecpilsētas īpašumu ir padarījuši pilsētas centru daudz atvērtāku nekā citi populāri kūrorti.
Torremolinosā ir vieni no labākajiem klimatiskajiem apstākļiem Eiropā. Tur ir garas, sausas vasaras ar salīdzinoši zemu mitrumu un vieglas ziemas ar neregulāriem, kaut arī lieliem nokrišņiem. Pilsētā vasarā ieplūst vēsas jūras vēsmas, kas galvenokārt nāk no Āfrikas, lai gan tas nozīmē diezgan daudz Sahāras putekļu. Temperatūra parasti svārstās ap 30 grādiem vasarā un 17–19 grādiem ziemā. Torremolinosā dažreiz rodas jūras migla.
Pludmales stiepjas gandrīz astoņu kilometru garumā. Tikai Torremolinosā ir septiņi kilometri jūras krasta ar sešām galvenajām pludmalēm, un, ja turpināsiet līdz Benalmadenai, – daudz vairāk. Dzīvīgākais un krāsainākais posms atrodas blakus kūrorta lielajām viesnīcām un daudzdzīvokļu namiem, un tajā ir daudz ērtību, piemēram, restorāni, sauļošanās krēsli un saulessargi, velosipēdu un slidošanas celiņi līdzās pilnībā apgaismotajai promenādei, daudz pludmales bāru/restorānu. Pludmales austrumu galā visu vasaru notiek dzīvās deju mūzikas pasākumi. Var nodoties pūķu sērfošanai un vindsērfingam, izņemot zem lidostas lidojuma ceļa. Ir divi atsevišķi pludmales pacēlāji, gājēju celiņš, kas pieejams ratiņkrēslā sēdošajiem, un ir tikai daži soļi no pilsētas centra līdz pludmalei.
Lai gan pludmales ceļā ir daudz autostāvvietu, vasaras mēnešos auto ir gandrīz neiespējami novietot. Toties pilsētas centrā ir pietiekami pazemes autostāvvietu.
Torremolinosa ir pazīstama arī ar savu dinamisko un liberālo naktsdzīvi, jo īpaši daudzajiem bāriem un klubiem, kas apkalpo LGBT kopienu. Torremolinosa kopā ar Madridi 2017. gadā rīkoja pasaules praidu un jūnijā rīko savu praidu, kas ir trešais lielākais Spānijā.
Kad mauri iekaroja Spāniju, tika ieviestas dzirnavas, no kurām pilsēta arī ieguvusi savu nosaukumu – Torremolinos nozīmē “dzirnavu tornis” (torre – tornis un molino – dzirnavas).
Torni uzcēla Granadas Nasridas valdnieki, sākot no 1300. gada. Pēc Granadas krišanas pilsēta joprojām bija pakļauta Ziemeļāfrikas pirātu uzbrukumiem, kas ilga no 18. gadsimta. Savulaik pilsētai uzbruka anglo-holandiešu flotile un gandrīz pilnībā to iznīcināja. 1769. gada dokumentā ir uzskaitīti 106 pilsētas iedzīvotāji.
Dzirnavas un pilsēta tika pārbūvēta 20. gadsimta sākumā, bet dzirnavu rūpniecība sāka samazināties 20. gadsimta 20. gados. To lielā mērā aizstāja augošā tūristu, īpaši britu, interese. Viesnīca “Pez Espada” tika atvērta 1960. gadā. Pirmais geju bārs Spānijā – “Toni’s Bar” – atklāts Torremolinosā 1962. gadā. Spānijas režīms uz pilsētas brīvo dzīvesveidu reaģēja, aizturot homoseksuāļus un veicot citas represijas 70. gados.
Bet vēsturnieki uzskata, ka Torremolinosas pludmalēs un kalnos atklātie akmeņi liecina par ciemata esamību pirms 150 000 gadiem.
Krokodilu parks
Pie ieejas krokodilu parkā redzams Sahāras cietoksnis, tā teritorijā – bungalo, kuros izvietotas ekspozīcijas par krokodilu un arī citu reptiļu dzīvi, bet turpat aiz žoga – daudzdzīvokļu mājas. Bail pat iedomāties, kas notiktu, ja nezvēriem izdotos izlauzties un izmukt no parka. Cauri krokodilu parkam un tropiskajai veģetācijai ved takas, bet blakus baseinos, kas norobežoti ar režģiem un sētu, rāpo, peld vai sauļojas aptuveni 300 krokodilu. Vienā no tiem dzīvo Lielais tētis, lielākais krokodils Eiropā, kas sver gandrīz 600 kilogramu.
Krokodili ir diezgan neaktīvi līdz brīdim, kad aplokā ieiet to dresētājs, un šovs (kas gan tiek dēvēts par lekciju) var sākties. Tas, kā arī krokodilu barošana ar vistu gaļu, acīmredzot iekļauta biļetes cenā. Jāpiebilst, ka tūrisma objektos un izklaides vietās Andalūzijā ir Eiropas cenas. Latvijā ierasts, ka bērni līdz sešu gadu vecumam tūrisma objektus un pasākumus var apmeklēt bez maksas, bet Spānijā par brīvu ieeja parasti ir bērniem līdz divu gadu vecumam. Manam 3,5 gadus vecajam mazdēlam biļete maksāja 10 eiro, pieaugušajam – 16 eiro. Turklāt viesi, kuri pie vārtiem maksā nedaudz vairāk, var nofotografēties ar krokodila mazuli rokās, vēsta internetā atrodamā informācija.
Tātad krokodili mierīgi laiskojas savā nodabā, līdz dresētājs ar garu kārti pieskaras divu milzeņu purniem. Atskan neparasti skaļš klakšķis, un krokodili atver savas rīkles, pilnas ar asiem zobiem, un tādā pozā paliek, līdz mēs atstājam parku. Ekspozīcijās krokodilu zobus, skeleta uzbūvi, ādas un citas lietas var aplūkot sīkāk.
Tad vīrietis ar kārti sāk bakstīt ūdenī peldošu krokodilu un aicina skatītājus vērot, kā krokodiliene Laura viņam sekos. Īsti gan nezināju, ko atbildēt, kad bērni man jautāja, kāpēc krokodili tiek aiztikti ar koku. Sacīju, ka tas šova dēļ un viņiem nesāp.
Tālāk sekoja krokodilu barošana. Milzeņi, visticamāk, zināja laiku, ka tas notiks, jo bija jau sākuši pulcēties barā. Parka darbinieks meta vistas gabalus, bet krokodili, kas pirms tam pavisam mierīgi gulēja baseinā uz saliņām vai ūdenī, reaģēja zibenīgi un milzu ātrumā metās pēc gaļas. Šova noslēgumā vīrietis pāri žogam ar roku tos kaitināja, likdams stiept purnus uz augšu un lēkāt gluži kā tādiem suņukiem. Tas izskatījās bīstami, bet acīmredzot viņš zināja, cik augstu krokodili var pastiepties.
Turpat blakus krokodilu parkam atrodas lielākais ūdens parks Saules krastā – “Aqualand” ir atvērts no maija līdz oktobrim.
Turpinājums nākamajā numurā
