Turpinājums.
Sākums 2. septembra numurā
Benalmadena ir pilsēta, kas atrodas Saules krastā starp Torremolinosu un Fuenhirolu, 12 kilometru uz rietumiem no Malagas. Iedzīvotāju skaits – 61 000, un tā ir astotā apdzīvotākā pašvaldība provincē un trešā lielākā metropole aiz Malagas un Torremolinosas. Benalmadena ir apdzīvota kopš aizvēsturiskiem laikiem. Musulmaņu kundzības laikā tā piedzīvoja ievērojamu uzplaukumu. Pēc pievienošanās Kastīlijas kronim 1485. gadā dažādu dabas katastrofu un privātpersonu aktivitātes dēļ attīstība šajā teritorijā tika paralizēta. Papīra rūpniecība un vīna dārzu audzēšana 18. un 19. gadsimtā aktivizēja vietējo ekonomiku. Vēsturiski reģionu ir okupējušas daudzas tautas un ietekmējušas daudzas kultūras, kas datētas ar bronzas laikmetu, tostarp senie fenikieši un romieši, to ievērojami ietekmējusi arī mauru apmešanās Ibērijas pussalas dienvidos.
Pēdējās desmitgadēs šī teritorija ir strauji augusi tūrisma dēļ un kļuvusi par vienu no Saules krasta galvenajām brīvdienu vietām ar daudzveidīgu aktivitāšu klāstu. Nevienam nebūs garlaicīgi, apmeklējot Benalmadenu – pilsētu, kas ir kas vairāk nekā tikai kūrorts.Krāšņajā Palomas parkā
Palomas parks ir krāšņs un plašs publiskais bezmaksas parks Benalmadenas Kostas centrā. Tas ir iekārtots ar tematiskiem dārziem un akmeņainiem ūdenskritumiem, kas ved uz ezeru. Šeit ir satriecošs gan vietējo, gan eksotisko augu klāsts, parkā brīvi staigā daudzi dzīvnieki, piemēram, vistas un truši. Pēc uzrakstiem uz dzīvnieku mājiņām spriežot, vajadzēja būt arī pāvam un Spānijas ēzelim, bet viņu dzīvesvietas bija tukšas. Daži ragaiņi – kalnu kazas – gan te mitinājās. Par lielākajiem dzīvniekiem rūpējas Benalmadenas pašvaldība. Savukārt truši, vistas, jūrascūciņas un kāmji ir pamesti un kopš tā laika padarījuši parku par savām mājām. Visi dzīvnieki ir pieraduši pie cilvēkiem.
Kaktusu dārzā atrodas viena no Eiropas bagātākajām kaktusu un sukulentu kolekcijām. Dārzs piedāvā vairāk nekā 2000 kaktusu no vairāk nekā 450 dažādām sugām. Tie ir rūpīgi marķēti un sadalīti atkarībā no izcelsmes valsts. Daži kaktusi ir tādi milzeņi, ka pārsniedz cilvēka augumu.
Koku dārzā aug daudzi interesanti koki, piemēram, ar pudeļveida stumbriem vai saknēm, kas samezglojušās virs zemes. Liela daļa koku ir no Āfrikas. Parka daļā, kas iekārtota kā japāņu dārzs, pirmoreiz dzīvē redzēju bambusu audzi – tādus slaidus makšķerkātus.
Palomas parkā ir vairāki ezeri, tostarp viens liels, ar pīlēm, gulbjiem un bruņurupučiem. Ir divi bērnu rotaļu laukumi ar slidkalniņiem, piekārtajiem tiltiem u.c. Savukārt vienā no parka daļām izvietotas skulptūras – visdažādākās cilvēku galvas.
Benalmadenā ir arī pievilcīgas pludmales, tostarp nūdistiem, atrakciju parks un jahtu piestātne. Tūrisma ceļveži vēsta, ka šeit ir divi akvāriji, jūras dzīves centrs ar tuneļiem, var apskatīt delfīnus, jūras lauvas, krokodilus, eksotiskos putnus un čūskas un haizivis. Nesen ierīkota pingvīnu mītne, kas sniedz ieskatu Antarktikā Andalūzijā. Benalmadenā atrodas viens no labākajiem akvārijiem Andalūzijā – “Sea Life at Puerto Marina”.
Savukārt “Selwo Marina” ir neliels 1,67 hektāros izvietojies jūras parks un vienīgais šāda veida parks Andalūzijā. “Selwo Marina” ir sadalīts piecās sadaļās: “Los Tropicos”, “Antillas”, “Las Hondonada”, “Amazonia” un “Isla de Hielo”. “Antillas” ir vispopulārākā vieta ar delfīnu un jūras lauvu baseiniem.
Andalūzijā ko redzēt ir tik daudz, ka visu apskatīt vienā reizē gluži vienkārši nav iespējams, tāpēc jūras iemītniekus diemžēl aplūkot nepaguvām. Arī miljonāru jahtas ne. Varbūt izdosies citu reizi.
Kā interesantākās apskates vietas Benalmadenā vēl jāmin Kolomaresas pils, 33 metrus augstais budistu templis, kas ir lielākais Eiropā, būvēts 2003. gadā, kā arī trošu vagoniņš, kas ved uz Kalamorro kalna virsotni.
Kāds tūrisma ceļvedis vēsta, ka, uzbraucot Kalamorro, tiek piedāvāts vērot ērgļu demonstrējumus, pašam izstaigāt kalnu takas, apskatot tur augošos augus, vai arī izlaist ar kalnu velosipēdu. Virsotnē var doties braucienā ar ēzeli. Tie ir gatavi un gaida trošu vagonu pasažierus. Brauciens ar ēzeli iekļauts cenā. Var apskatīt arī smalku spāņu iejādes zirgu izstādi un redzēt paraugdemonstrējumu, kā plēsīgie putni dzīvo līdzās cilvēkiem, un vērot medību piekūna ātrumu un barošanās paradumus vai ērgļa majestātisko lidojumu. Kalamorro virsotnē piedāvā apskatīt vairāk nekā 60 dažādas putnu sugas, piemēram, karaliskos ērgļus, grifus, pūces. Tas ir pazīstams kā Ērgļu dārzs.
No 771 metra virs jūras līmeņa, cieši ieskatoties, it īpaši skaidrā dienā, no Kalamorro varot redzēt Gibraltāru un Āfrikas krasta līniju. Jāpiebilst, ka šādas vietas, no kurām var ieraudzīt Āfriku, Malagas apkārtnē ir vairākas. Diemžēl karstuma un jūras radītās miglas dēļ man ceļojuma laikā Āfriku redzēt tā arī neizdevās.
Arī to, kā trošu vagoniņi virzās uz kalna virsotni, vērojām tikai pa automašīnas logu. Ļoti vēlējāmies ar tiem izbraukt, bet svētdienā jau no paša rīta bija tik tveicīgs laiks, ka nolēmām paņemt brīvdienu un izbaudīt siestu – jutāmies noguruši un sāka gribēties uz mājām – Latviju.
Tauriņu parks
Tauriņu parks ar tā 2000 kvadrātmetriem ir lielākais Eiropā. Mūsu Tērvetes tauriņu māja būtu apmēram 1/10 daļa no tā. Benalmadenas Tauriņu parks atrodas Taizemes stila templī, kura priekšpusē ir pūķa statujas un autentiski zili jumta dakstiņi, kas atvesti no Taizemes. Vairāk nekā 1500 tauriņu no 150 dažādām sugām brīvi lido ēkas iekšienē, kur tiek uzturēts 80 procentu mitrums un 24–29°C temperatūra. Radības uz vietas arī vairojas, tāpēc ir aizraujoši redzēt visu to dzīves ciklu, sākot no olām līdz kāpuriem un kūniņām, no kurām izšķiļas jau gatavs tauriņš un izpleš krāsainus spārnus. Lielākajai daļai tauriņu sugu vidējais paredzamais dzīves ilgums ir divas nedēļas. Tas nozīmē, ka parka populācija tiek atjaunota ik pēc 14 dienām!
Eksotiskie milzu tauriņi lielajā siltumnīcā brīvi lido starp ūdenskritumiem, ziediem un tropu zaļumiem. Bērniem tas patīk. Pie ieejas, pērkot biļeti, viņiem tiek iedota veidlapa, lai atzīmētu tauriņu sugas, kad tās atrod. Tas ir kaut kas tāds, kas mazos diezgan ilgi var izklaidēt. Gadās arī, ka kāds tauriņš nosēžas uz apmeklētāja cepures, apģērba vai ķermeņa. Visur gan saliktas brīdinājuma zīmes tauriņus neaiztikt. Tropu mājas dīķos dzīvo krāsainas zivtiņas, bruņurupuči, un kādā nostūrī var ieraudzīt arī mazo ķenguru.
Lai apmeklētu Tauriņu parku, pieaugušajiem jāmaksā 10 eiro, bērniem (3–12 gadi) – 7,50 eiro, pensionāriem un invalīdiem – 8,50 eiro.
Lai nokļūtu budistu templī, uzkāpām pa daudzajiem pakāpieniem. Templis atrodas turpat blakus Tauriņu parkam – tikai jāpāriet pāri ielai. Sakrālā celtne darbojas, tur notiek lūgšanas un rituāli, tajā pašā laikā tas ir atvērts tūristiem, lai to apskatītu un fotografētu. Un no kalna lejup, protams, atkal paveras aizraujoši skati. Pamanu nelielu brīvdabas koncertzāli ar skatuvi un krēsliem (izrādās, ka vienīgie publiskie pasākumi, kas Spānijā pašlaik drīkst notikt, ir nelieli koncerti brīvā dabā), bet otrā pusē – lūdzoša eņģeļa skulptūru. Malagā un tās apkaimē sadzīvo daudzas reliģijas un kultūras.
Atgriežamies Malagā, lai izstaigātu cietoksni
Gibralfaro kalna galā atrodas 14. gadsimtā celtā Gibralfaro pils. Tā būvēta, lai izmitinātu karaspēku un aizsargātu otru Malagas cietoksni – Alkasabu. No Gibralfaro paveras iespaidīgs skats uz Malagu un Vidusjūru, un sienu koridors savieno to ar Alkasabu.
Gibralfaro ir bijusi nocietinājumu vieta, kopš feniķieši dibinājuši Malagas pilsētu, aptuveni 770. gadā pirms mūsu ēras. Šo vietu 929. gadā ieguva kalifs Rahmans III. Tā tika nosaukta pēc bākas virsotnē (arābu valodā ‘jabal faruk’ – gaišais kalns). Lai gan to izmantoja feniķieši un romieši, 1340. gadā Nasridas karalis Jusufs I padarīja šo vietu par cietoksni.
Pils ir slavena ar savu trīs mēnešu aplenkumu 1487. gadā, karaļa Ferdinanda un karalienes Izabellas valdīšanas laikā. Aplenkums beidzās, kad bads piespieda arābus padoties. Ferdinands pēc uzvaras padarīja to par savu pagaidu dzīvesvietu. Turklāt viņš noteica pili kā simbolu pilsētas ģerbonī.
Mūsdienās visredzamākās pils paliekas ir cietie vaļņi, kas paceļas virs priedēm. Bijušajā pils šaujampulvera arsenālā ir neliels muzejs, kas parāda pils vēsturi. Līdz 1925. gadam pils tika izmantota kā militārā bāze. 2005. gada beigās kalnā tika iestādīts biezs priežu un eikaliptu mežs. Pašlaik tiek gaidīts projekts, lai aizsargātu kalnu un tā apkārtni no jebkādas iejaukšanās un popularizētu to kā sabiedrisku atpūtas vietu. Vēl viens projekts paredzēts trošu vagoniņa izbūvei, kas savienotu pilsētas centru ar Gibralfaro, vienu no visvairāk apmeklētajiem pieminekļiem Malagā.
Kādu laiku Gibralfaro tika uzskatīts par visneieņemamāko cietoksni Ibērijas pussalā. Tam ir divas sienu līnijas un astoņi torņi, zigzaga formas sienas sakārtotas savienošanai ar Alkasabas pili. Iekšpusē var staigāt pa visu cietokšņa perimetru. Pils ir sadalīta divās daļās. Augšējo daļu sauc par galveno pagalmu, un tajā atrodas muzejs, 17 metru augsts galvenais tornis, feniķiešu aka un vannas. Aka tika izrakta cietā klintī līdz 40 metru dziļumam. Apakšējā daļā jeb pagalmā atradās karavīru barakas un staļļi. Sargtornis jeb Baltais tornis, kas vērsts uz ziemeļaustrumiem, ir viens no redzamākajiem, iekšpusē atrodas ūdens tvertne, palīgēkas un noliktavas.
Pie ieejas Gibralfaro, pērkot biļeti, tiek jautāts, vai apmeklētājs vēlas apmeklēt abas pilis – Gibralforo un Alkasabu. Pieaugušajiem biļete uz vienu maksā 3,50 eiro, uz abām – 5,50. Bērniem un studentiem ir atlaides.
Izvēlējāmies apskatīt Gibralfaro, no kura Alkasabu vērojām pa gabalu. Alkasaba, kuras nosaukums arābu valodā nozīmē “citadele”, ir viens no pilsētas slavenākajiem vēsturiskajiem pieminekļiem un daudz apmeklēta tās vēstures un skaistuma dēļ. 11. gadsimtā to uzcēla Malagas musulmaņu valdnieki, bet blakus cietokšņa ieejai ir 2. gadsimta romiešu amfiteātra drupas. Virs drupām atrodas stāvs ceļš, kas ved uz Gibralfaro pili. Pēc arābu vēsturnieku domām, pils uzbūvēta laikā no 1057. līdz 1063. gadam. Tā apvieno savu aizsardzības mērķi ar arābu pilij raksturīgo skaistumu un ir veidota ap taisnstūrveida terasēm un telpām ap dārziem un baseiniem. Ēkas militārās sastāvdaļas padara to par vienu no svarīgākajiem musulmaņu darbiem Spānijā.
Vēl tikai nedaudz par no Gibralfaro kalna gala redzēto. Pirmā, ko sākumā pamanām, ir milzīga vēršu cīņu arēna, tad līdzās tai daudzdzīvokļu ēkas un ostas rajonu. Vērojot Malagas panorāmu, nedrīkst nepieminēt katoļu katedrāli, kas tiek dēvēta par dāmu vienroci, jo tai trūkst katoļu katedrālēm raksturīgā otra torņa. Andalūzijas renesanses stilā celtais Malagas galvenais dievnams palicis tikai ar vienu torni, jo otrs tā arī nekad nav tapis naudas trūkuma dēļ.
Bet atkal viss miglā un dūmakā tīts. Nez no kurienes tā migla rodas, ja debesīs neviena mākonīša un saule nežēlīgi karsē un cepina! Jā, vēl aizmirsu piebilst, ka Malagas vecpilsēta ir tīra un saposta. Redzējām, kā svētdienas rītā ar mašīnu tiek mazgātas ielas. Un tā, kas dimdināja zvanus, kad staigājām pa vecpilsētu, bija dāma vienroce. Malaga, iespējams, ir viena no pasaules senākajām pilsētām.
Andalūzijā vēl palika daudz kas neredzēts, piemēram, Granada, un apgabala sirds – galvaspilsēta Sevilja. Bet ir viena vieta, kuru būtu grēks neapskatīt, atrodoties tik tuvu tam, – Gibraltārs, kas pieder Lielbritānijai. Tātad no Andalūzijas – uz Gibraltāru!
Turpinājums nākamajā numurā
