“Neviens kolektīva vadītājs nav sūdzējies, bet grūti ir visiem. Sākumā bija šoks, lai vispār saprastu, kā attālināti darboties ar kolektīviem. Jāsaka paldies Latvijas Nacionālajam kultūras centram par organizētajiem tiešsaistes kursiem, kā strādāt attālināti. Tas ir atspaids deju un dramatisko kolektīvu vadītājiem, taču tā varam strādāt dažus mēnešus, pusgadu, nevis gadiem ilgi. Pati vadu dramatisko kolektīvu Svētē un zinu, ka šajā laikā var strādāt individuāli, ar dikciju, attālināti iestudēt jaunas lugas, un viena daļa novada amatierteātru to arī dara – Vircavā, Jaunsvirlaukā, tagad arī Vilcē,” par to, kā Jelgavas novada amatiermākslas kolektīvi aizvada “Covid-19” pandēmijas laiku, kad mēģinājumi klātienē liegti un kultūras nami ir slēgti, stāsta Jelgavas novada Kultūras pārvaldes galvenā speciāliste Nelda Ķikute.
Vairāk “zūmojas” teātri un deju kolektīvi
Ārkārtējās situācijas laikā novada amatierteātru režisoriem notiek semināri virsrežisora Valda Lūriņa vadībā, kā strādāt attālināti. “Valdis intensīvi dod domājamos darbus,” turpina N.Ķikute, kā semināru ieguvumu minot iespēju režisoriem novērst domas no pandēmijas un mesties projektu izstrādē. Savukārt dejotāji “Zoom” platformā pārsvarā izpilda fiziskus vingrinājumus un apgūst soļus vai arī vienkārši sazinās, lai pārrunātu savas lietas, parunātu par dzīvi. Arī tas ir svarīgi, lai uzturētu kolektīvu kopības sajūtu. “Kad tas viss beigsies un būs jāsanāk kopā, tad varēs redzēt, cik būs palicēju. Ja vasarā atsāksim strādāt, tad, piemēram, deju kolektīvu dalībniekiem, kas lielākoties ir zemnieki, atkal būs siena pļauja, ražas novākšana un citas domas prātā,” Nelda ir nedaudz nobažījusies, taču tūlīt pat slavē, ka ir kolektīvu vadītāji, kuri šajā laikā paveikuši ļoti daudz. Kā pozitīvu piemēru viņa min Jelgavas novada tautas deju kolektīvu virsvadītāju Ievu Kareli, kura ir radījusi trīs jaunas dejas īpaši ar nolūku, lai tās varētu iestudēt attālināti. Turklāt visu vecumu deju kolektīviem – jauniešu, vidējās paaudzes un senioru. Sadarbībā ar Jelgavas novada pašvaldības foto un video speciālistu Edgaru Pogožeļski dejas tiks liktas kopā un veidoti videoieraksti, kā arī tās varēs dejot pirmajos koncertos klātienē, jo tur nebūs tradicionālās apķeršanās un saķeršanās. “Tās būs izteiktas pandēmijas laika dejas – divi metri un viss pārējais. Būs, ko atcerēties,” kultūras speciāliste piebilst, ka šajā laikā nedrīkst aizmirst arī par humoru.
Elejas jauniešu deju kolektīva “Tracis” un Vilces vidējās paaudzes deju kolektīva “Medaga” vadītāja Ivita Lejava-Majore atklāj, ka joprojām turpina vadīt mēģinājumus “zūmā”, lai gan īpaši lielu jēgu šajā procesā nesaskatot. Interesanti, ka jaunieši vairāk vēlas darboties fiziski, bet “vidējiem” ir vairāk vajadzīga kopā būšana, tāpēc interneta nodarbībā kāds brīdis tiek veltīts, lai vienkārši aprunātos.
“Mēģinājumus cenšos dažādot, taču jāatzīst, ka no tautiskajām dejām mēs izņemam ļoti maz. Citi “Zoom” māca jaunas dejas, bet es neuzskatu, ka tam ir liela jēga, jo īpaši, ja nav zināms, kad mēs atkal varēsim tikties un strādāt kopā,” saka Ivita. Viņa vairāk strādā pie vispārējās fiziskās sagatavotības vingrinājumiem, lai vidējās paaudzes dejotāji varētu sevi uzturēt formā, bet jauniešiem formas uzturēšanai izmanto kardio treniņus. Jauniešiem, kuri, visu dienu mācoties, nosēdējuši pie datoriem, izkustēšanās ir svarīga.
Deju kolektīvu vadītāja norāda arī uz to, ka ne visi dalībnieki simtprocentīgi pieslēdzas “zūmam”. Turklāt vidējās paaudzes cilvēkus pie viedierīču ekrāniem izdodoties savākt vairāk nekā jauniešus. Varbūt tas tāpēc, ka “medagieši” jau ilgu laiku ir kopā un viņiem pietrūkst savstarpējās komunikācijas, bet jaunieši kolektīvā mainās katru gadu un tāpēc viņus motivēt ir grūtāk, spriež Ivita, piebilstot, ka nākas sarūpēt viņiem veicināšanas balvas, lai motivētu.
Koriem ir visgrūtāk
“Ar koriem šobrīd ir visgrūtāk. “Zoom” dziedāšana ir sarežģīta, un var būt arī, kā saka jaukto koru “Svīri” un “Vilce” diriģents Farhads Stade, – labās lietas, kas ir iedotas līdz šim, caur “Zoom” varam sabojāt. Ir jaunie diriģenti Rīgā, kas to dara. Laiks rādīs, kā būs,” turpina N.Ķikute, piebilstot, ka koristiem varbūt vajadzētu vismaz vienu reizi nedēļā saslēgties “zūmā” kaut vai, lai paskatītos citam uz citu, lai saprastu, ka “neesam pazuduši pandēmijas nekurienē”. Savstarpējai saziņai tiek izmantotas arī “WhatsApp” grupas un dažādi citi rīki, bet galvenais ir nezaudēt saikni.
Koru dalībnieki ar nepacietību gaida klātienes mēģinājumus, bet to vadītāji domā par nākotni. Zaļenieku pagasta sieviešu koris “Zaļuguns” ir pieteikts Latvijas sieviešu un vīru koru svētkiem Tukumā, kas paredzēti 5. jūnijā. Dziedātājām bibliotēkā izdalītas šo svētku dziesmu grāmatas “Divi doti” un Latvijas Nacionālā kultūras centra mājaslapā uzdots klausīties koru balsu ierakstus un mācīties dziesmas. Novada senioru korim “Gaisma” 12. jūnijā paredzēts piedalīties Latvijas senioru koru svētkos Dikļos. Koris “Sidrabe” pieteicies uz koncertu “Kurzemes Dziesmu svētkiem 150+1” 26. jūnijā Dobelē, bet “Svīri” pieteikti uz diviem pasākumiem – jau iepriekš minēto Dobelē un Rīgā, Mežaparka Lielajā estrādē, “Rīgai 820, Kokariem 200 koncerts “Brāli, brāli”” 21. augustā. Arī jauktais koris “Vilce” pieteikts dziedāt Mežaparkā. Šie reģionālie pasākumi nav atcelti, taču nav arī simtprocentīgas pārliecības, ka tie notiks, tāpēc dziedātāji ir neziņā.
Zaļenieku sieviešu kora “Zaļuguns” vadītāja Guntra Minkevica atzīst, ka viņai tāpat kā kora dalībniecēm pietrūkst dzīvās komunikācijas un saiknes citai ar citu. “Bet mēs ļoti aktīvi komunicējam savā “WhatsApp” grupā. Neaizmirstam ne vārda, ne dzimšanas dienās, jokojam. Informācija mainās, bet visi esam ieinteresēti pēc iespējas ātrāk atsākt mēģinājumus klātienē. Galvenais, lai kolektīvi turas kopā, lai pašiem nenošļūk dūša,” teic G.Minkevica.
Kori skaitliski kļūst mazāki, un tas, mainoties demogrāfiskajai situācijai, ir likumsakarīgi, atzīst kultūras speciāliste N.Ķikute. “Senioru koris “Gaisma” ar 66 dalībniekiem atsver trīs vidējās paaudzes kolektīvus. Senioru koru kustība šobrīd ir viena no spēcīgākajām, “ kultūras speciāliste atspēko bažas par koru kultūras izzušanu Latvijā.
Taču vislabāk, viņasprāt, patlaban klājas “lietišķajiem”, kuri vienatnē sēž savās stellēs un pavasarī, visticamāk, mūs priecēs ar brīnišķīgām darbu izstādēm.
Nesam aparatūru ārā, izstādes – logos
Kursi, kā strādāt tiešsaistē, notiek arī pagastu kultūras darba vadītājiem. Tāpat viņi tagad var vienatnē paveikt savus darbus, kas ir sakrājušies un kuriem nekad nebija laika, – strādāt ar dokumentiem, rekvizītiem, veikt tērpu inventarizāciju.
“Mēs novadā esam pabeiguši tērpu inventarizāciju. Sāksies jauna tērpu marķēšana un digitalizācija. Kad tas būs sakārtots, būsim izdarījuši lielu darbu, un tas viss – “pateicoties” pandēmijai. Tās ir tās lietas, ko sabiedrība neredz,” skaidro N.Ķikute.
Bet par redzamajām lietām tiešsaistes ciklā kultūras darba vadītājiem stāsta režisors, dramaturgs un kultūras pils “Ziemeļblāzma” direktora vietnieks mākslinieciskajos jautājumos Kārlis Anitens, piesaistot profesionālus gaismotājus un dizainerus. Viņš māca – to, kas tev ir iekšā kultūras namā, nes ārā un liec lietā. Tas nozīmē – izkārt lampiņas, izlikt prožektorus, izgaismot, likt laukā tematiskas izstādes, lai cilvēki tumšajos vakaros var aizstaigāt līdz pagasta centram, apgaismotajam kultūras namam, bet tur, skat, kādas gaismas un logos izlikta izstāde! Galvenais šeit ir tehnika un tehniskā varēšana apvienojumā ar jaudīgu radošo izpausmi. Tāpat pandēmijas laikā kultūras nami tiek aicināti mainīties ar savām lietām.
“Mums bija arī savs iekšējais seminārs novadā, un, sākot no 1. marta, pagastu kultūras namu skatlogos cilvēkus priecēs izstādes. Tematika ir ļoti pateicīga šim laikam – pavasaris, 8. marts, Lieldienas u.c.,” atklāj N.Ķikute.
Zaļenieku pagasta kultūras darba vadītājs Māris Zabarovskis stāsta: “Tā kā ierobežojumi ir diezgan stingri, neko daudz uz vietas nevaram darīt. Vienīgi kultūras nama vestibilā izvietot kādu dekoru un to izgaismot, lai cilvēki, nākot uz bibliotēku, varētu apskatīt. Tā kā tuvojas 8. marts, Sieviešu diena, kaut gan daudzi ir pret tās svinēšanu, plānojam no nākamās nedēļas vestibilā izvietot tematisku dekoru, to arī attiecīgi izgaismojot.” Māris papildina, ka izstādes top sadarbībā ar kolēģi no bibliotēkas.
Vēl Zaļenieku kultūras nams ir sācis vairākas aktivitātes sociālajos tīklos. Tā, piemēram, fotokonkursā “Ledus adata” iedzīvotāji varēja iesūtīt savas lāsteku bildes. Tās ievietotas kultūras nama “Facebook” profilā, un cilvēki tagad var balsot par labāko fotogrāfiju.
“Esam “Facebook” sākuši arī vēsturisko fotogrāfiju seriālu, kurā iepazīstinām ar Zaļenieku vēsturi. Ja mammu, vecmāmiņu vai vectēvu albumos ir kādas fotogrāfijas, kurās būtu redzama dzīve Zaļeniekos (gan kultūras, gan saimnieciskā vide), būsim pateicīgi, ja tās atsūtīsiet mums uz e-pastu: [email protected], lai varam ar tām padalīties arī mūsu “Facebook” profilā,” viņš aicina. Pagasta kultūras dzīves vadītājs par daudzajām iesniegtajām fotogrāfijām pateicas Zaļenieku novadpētniecības entuziastei Aritai Liepiņai.
Seriāla pirmās senās fotogrāfijas atspoguļo kultūras nama vēsturi un kādreizējo bagātīgo kultūras dzīvi Zaļeniekos ar daudziem skaitliski iespaidīgiem pašdarbības kolektīviem un kupli apmeklētiem pasākumiem. Zaļenieku Sadraudzības biedrības korī 1934. gadā redzamas divas brašu vīru rindas, kas mūsdienās kļuvis par teju nepiepildāmu sapni.
Savukārt kultūras darba vadītāja Vilcē Vigita Pumpure atklāj, ka vairāk strādā individuāli un pašlaik brīvāko laiku izmanto, lai veidotu pagasta gadagrāmatas. “Mums pagastā īsti nav neviena novadpētnieka, un tad nu es uzņēmos šo darbu. Ideja par gadagrāmatu nepieciešamību radās pēc kāda 18. novembra pasākuma, kad nospriedu, ka pagastā gada laikā notiek daudz sīku pasākumu, bet trūkst apkopojuma, un, ja pēc 20–30 gadiem vajadzēs paskatīties, tad īsti nevarēs saprast, kas ir bijis. Tādēļ vācu faktus un fotogrāfijas par notikumiem un cilvēkiem, ar kuriem mums vajadzētu lepoties. Gadagrāmatās būs statistika, cik dzimušo un mirušo, kas noticis pagasta pārvaldē, skolā, bibliotēkā, kultūras namā, kur vilcenieki rādīti televīzijā, skolēnu sasniegumi u.c. Esmu salikusi gadagrāmatu par 2019. gadu un 20 lappuses par 2020. gadu. Gadagrāmatas tiks izdrukātas un noteikti būs papīra formātā, brošūrās un vairākos eksemplāros būs pieejamas muzejā, bibliotēkā un citur.”
Vēl V.Pumpure stāsta, ka šobrīd aktīvi strādā pagasta audējas – velk stellēs brunčus, auž lielos lakatus, izgatavo maučus, ada, un, tiklīdz būs iespēja rīkot izstādes telpās, tā rādīs savu veikumu. Mauču izstāde jau bijusi plānota pērn rudenī, tāpat kā Vilces amatierteātra jubilejas svinības ar tērpu izstādi, kas “Covid-19” dēļ nevarēja notikt.
Vigita pavēsta arī kādu īpašu jaunumu – viņas rokās nonācis ūziņnieka simtgadnieka Alberta Reihenbaha stāsts par dzīvi izsūtījumā Sibīrijā “Ja esi latvietis, vērts dzīvot Dzimtenei”, ko apkopojis un publicēšanai sagatavojis “Zemgales Ziņu” žurnālists Gaitis Grūtups (stāstu turpinājumos pagājušogad varēja lasīt laikrakstā). V.Pumpure, kas ir arī dramaturģe, iecerējusi šo stāstu “dabūt uz skatuves” un plāno rakstīt lugu. Pašlaik gan viņa nevēlas par to sīkāk runāt, jo pagaidām esot uzrakstītas pirmās piecas lapas.
Paredzēts, ka 11. martā Lielvircavā sāksies filmēšana par gatavošanos Lieldienām kopā ar Zandu Kursīti. “Vasarā kopā ar Zandu pinām vainagus, bet šobrīd mums padomā ir trīs podkāsti par gatavošanos Lieldienām. Pirmajā lielā katlā uz ugunskura vārīsim un krāsosim olas, otrajā veidosim jaukus dekorus, bet trešajā gatavosim ēdienus,” N.Ķikute ieskicē vēl kādu aktivitāti. Protams, turpināsies arī pašvaldības videosveicieni svētkos.
