Latvijā pīļu medību sezona rit pilnā sparā. Lielajos ezeros parastākais to medību veids ir «uz gaidi» – ūdensputnus šauj no niedrēs nosmaskētas laivas īpaši rīta un vakara pārlidojumu laikā.
Latvijā pīļu medību sezona rit pilnā sparā. Lielajos ezeros parastākais to medību veids ir “uz gaidi” – ūdensputnus šauj no niedrēs nosmaskētas laivas īpaši rīta un vakara pārlidojumu laikā. Šo medību sekmes lielā mērā atkarīgas gan no izvēlētās vietas, gan no tā, cik veiksmīgi nomaskēta laiva.
Ja pieredzes attiecīgajā ezerā nav, var ņemt vērā vispārējo atziņu – lielu klajumu malā lielākas cerības medīt nirpīles, dziļāk aizaugušos rajonos – peldpīles. Lai nomaskētu laivu, noderēs dabiskie materiāli vai speciāls tīkls. Turklāt maskējums jāierīko tā, lai, izbraucot no cera, tas paliktu neskarts un netraucētu veikli nokļūt pie nomedītā putna. Visoptimālākā vieta ir niedru cers, kam visapkārt klajš ūdens. Tas dod iespēju piešaut vai noķert ievainotās pīles. Ja šādas vietas nav, jāatturas nogalināt pīles, kuras lido virs augāja. Nomedīto vai ievainoto radību atrast tik un tā nebūs iespējams.
Mednieka ētika visas pūles prasa veltīt, lai atrastu nomedītos vai ievainotos putnus. Jāatturas arī no pārāk tāliem šāvieniem, kas palielina dzīvnieku savainošanas iespēju.
Pīļu medībās lieti noder gumijas vai plastikāta māņu pīles, kuras izvieto aptuveni šāviena attālumā no slēpņa. Jo vairāk šādu putnu, jo efekts lielāks. Pīļu pievilināšanai var lietot arī dažādas svilpītes. To efektivitāte gan atkarīga no tā, cik labi mednieks pratīs atdarināt attiecīgās pīļu sugas balsi.
Izvēloties medību vietu, noteikti jāzina, kur izvietojušies citi mednieki, un nedrīkst iekārtoties viņiem pārāk tuvu. Minimālais attālums līdz kaimiņam ir 150 metru. Ja laivā esat divi, jau iepriekš jāvienojas par šaušanas sektoriem.
Medību noteikumi aizliedz šaut peldošus putnus. Vienīgais izņēmums – piešaujot jau ievainotu medījumu. Tomēr jāatceras, ka daļa skrošu, atsitoties pret ūdeni, rikošetēs, un jābūt pārliecinātam arī par to lidojuma virzienu.
Pīļu medīšanai sezonas sākumā lieto divarpus trīs milimetru diametra skrotis, vēlāk, rudens pusē, – trīs trīsarpus milimetrīgās.
