– Man laimējies ar jaunajiem savā mūžā, – saka kinorežisors Jānis Streičs, filmas «Likteņdzirnas» režisors un scenārija autors.
– Man laimējies ar jaunajiem savā mūžā, – saka kinorežisors Jānis Streičs, filmas «Likteņdzirnas» režisors un scenārija autors. Viņš kopā ar jauno aktieri, jelgavnieku Artūru Skrastiņu (filmā Beisiku) pirms mazliet neparastāka «Likteņdzirnu» seansa tikās ar jelgavniekiem 24. martā kinoteātrī «Zemgale».
Man laimējies, stāsta režisors, ar Jāni Paukštello jaunībā, kad uzņēmām filmu «Mans draugs nenopietns cilvēks» (1975), Zani Jančevsku, Ivaru Kalniņu, arī Artūru Skrastiņu un Agnesi Zeltiņu. Bet, runājot par savām filmām, četras no tām veltītas Latvijas novadiem. Vidzemei «Limuzīns Jāņu nakts krāsā», Latgalei «Cilvēkbērns», Zemgalei «Svešās kaislības» un Kurzemei «Likteņdzirnas». «Svešās kaislības» tautā gan ir mazāk slavena, mazliet drūma filma, tādēļ varbūt vēl paspēšu zemgaliešiem veltīt citu.
Rudens pavasarļ
«Likteņdzirnas» filmējām Matkules pagastā, stāsta J.Streičs, Kandavas pusē. Šodien vēl radio par viņiem dzirdēju, ka apvienojušies daži pagasti. Malači! Tas ir saimnieciskums un tālredzība.
Pirmo filmējām ugunsgrēku. Tas bija tieši pirms gada, ap šo pašu laiku. Vajadzēja rudeni, bet līdz rudenim jau filmai bija jābūt gatavai. Tādēļ sākām ar filmas beigu ainām, lai koki būtu bez lapām.
Man tas bija pārbaudījums, bilst Artūrs Skrastiņš, jo kino vēl nebiju filmējies, viss man bija pirmoreiz. Grūta bija pat tā gulēšana pēc ugunsgrēka. Visi vecākie aktieri jau bija pieredzējuši gulētāji (smiekli), bet es sāku trīcēt, jo bija vēss. Blakus gulēja viens miesās varens vīrs un mierīgs. Grimētāja man palīdzēja ar groku. Citādi domāju, ka izgāzīšos jau pirmajā brīdī. Filmēšanas laiks darīja mani laimīgu. Tagad daudz kas nogulsnējies, visu atceros vairāk ar skumjām.
Aizdodiet dziedoņu aktieri
Holivudas filmām budžets ir aptuveni 20 miljonu, vairāk nekā 200 miljonu dolāru iztērēts «Titānikam», mūsu rīcībā bija tikai 300 tūkstoši latu un laika ierobežojums, saka Streičs. Tomēr šī ir pirmā atjaunotās brīvvalsts filma, kur saņemti līdzekļi no valsts. Milzīga atbildības izjūta! Vieglāk ir būt opozīcijā vajag naudu, nedod, grūti. Bet, kad iedod… Tik izmisis nekad neesmu bijis. Jutos laimīgs par savu aktieru komandu viņi bija tik jauki. Un lieli dziedātāji! Tagad filmēšanas vietām braucu garām ar smeldzi.
Pamazām pārtapām par riktīgiem lauku večiem, atceras «Likteņdzirnu» Beisiks. Es pat iemācījos braukt ar traktoru, ko gan vēlāk neizmantoja. Šī vasara man atmiņā paliks kā viena no gaišākajām, interesantākajām gan profesionālā, gan emocionālā ziņā.
A.Skrastiņš kopā ar skatītājiem un klausītājiem tāpat bez pavadījuma nodziedāja filmas dziesmu. Režisors viņu pirmoreiz ieraudzījis mūziklā «Meža gulbji», tad izrādē «Aizdodiet man tenoru», līdz sapratis, ka Artūrs vajadzīgs viņa filmai.
Viņš starp jaunajiem tagad ir teātra prīma jeb, puisim atbilstošāk sakot, premjers Dailes teātrī, no sirds novērtējis Artūru, smej J.Streičs. Paskat vien, uz «Šveiku» biļetes izpārdotas!
Kad pirmoreiz satikāmies, Streičs man prasīja, kādu instrumentu protu spēlēt, atceras Artūrs, kad sapratu, ka runa ir par filmēšanos, biju ļoti pārsteigts. Vajadzēja akordeonu. Nepratu, bet līdz filmas sākšanai iemācījos to spēlēt. Lai gan akordeona pavadījumu filmai īsi pirms nāves iespēlēja Aivars Šics.
Kā dzima «Likteņdzirnas»
Laurus plūc aktieri, bet īstenībā ir grūti uzskaitīt, cik cilvēku tur ieguldījuši darbu un sirdi, «Ziņām» bilst jaunais aktieris.
Jānis Streičs ir ar mieru pastāstīt, kā radās iecere šai filmai un pirmie scenārija uzmetumi…
Satura ideja nākusi no Jāņa Klīdzēja romāna «Sniegi». Sākumā bija doma filmēt vidi un darbību Latgalē. Sapratu, ka tādu Aglonu vairs nenofilmēt. Arī tik daudz zirgu nekur nedabūt. Radās iecere darbību pārcelt mūsdienās. Pauls Butkēvičs mudināja, ka vajagot scenāriju. Sazinājos ar romāna autoru un informēju par nodomu rakstīt scenāriju un uzņemt filmu. Viņam nekas nebija pretī. Kad biju uzrakstījis uzmetumu, piedāvāju Klīdzējam pārskatīt. Viņš neņēma lasīt. Teica uzticos, taisi, kā gribi. Daudz ko esmu stipri pārveidojis, ļoti patvaļīgi. Jau cik gadus esam neatkarīgi. Laiks paskatīties nevis vēsturē, bet mūsdienās. Ar skatu spogulī. Manuprāt, tas ir filmas lielākais nopelns. Tagad vajag vairāk filmu, kurās ir mūsdienu Latvija, postsociālisma gadi.
Nākamais solis
Domāju nākamo filmu veidot kopā ar jaunajiem režisoriem, iecerēs dalās Jānis Streičs. Trīs režisori manā vadībā un ar manu scenāriju. Filmas nosaukums, iespējams, būs «Vecās pagastmājas mistērija». Tajā būs ietvertas trīs noveles, kas ir savstarpēji saistītas, ar trim varoņiem. Varētu sacīt, tā būs filma par mākslas humānismu un dzīves nežēlību. Darbība arī mūsdienās.
Arī jelgavniekam Artūram Skrastiņam neiznāk dusēt uz lauriem. Viņš ir pamatīgi noslogots «Šveiks» jaunajā iestudējumā savu pirmizrādi piedzīvoja 7. martā un tagad ir viena no pieprasītākajām izrādēm.
