«Zemgales Ziņas» jau vēstīja, ka Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā kopš 21. septembra skatāma mākslinieka Ulda Zutera darbu izstāde «Gleznās pārtapušās dienas», kas apskatāma līdz 28. oktobrim.
«Zemgales Ziņas» jau vēstīja, ka Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā kopš
21. septembra skatāma mākslinieka Ulda Zutera darbu izstāde «Gleznās pārtapušās dienas», kas apskatāma līdz 28. oktobrim. Ar to gleznotājs atzīmē savu 60 gadu jubileju.
Jubilārs ir viens no tiem, kura radošās potences atraisījušās mūža otrajā pusē. Tiesa gan, izstādēs viņš piedalās pasen, kā pats bukletā raksta, kopš 1969. gada, taču viņa darbus ar interesi sāku vērot ne visai sen, pirms gadiem četriem pieciem. Kādēļ? Viņa gleznās, sevišķi klusajās dabās, tas daļēji ieraugāms arīdzan šajā izstādē, agrāk prevalēja zīmējums, krāsas tā priekšā it kā sastinga, kautri parāvās maliņā, un iezagās zināms nedzīvums. Darbos viss ļoti kārtīgi nostrādāts, varbūt pārlieku, ka šķiet – krāsām un, galvenais, autora emocijām grūti paelpot.
Šķiet, viņu kaut kas sasaistīja – varbūt kautrība vai pārmērīga paškritika, kas radošā darbā ir gandrīz vai nāvējoša. Bet varbūt traucēja kaut kas cits.
No tā visa jau labu laiku Uldis Zuters ir atbrīvojies, un ik jaunu tikšanās reizi ar mākslinieka gleznām jāpriecājas, cik strauji viņš kāpj savā meistarības kalnā.
«Strādāju pārsvarā ar eļļas krāsām, diemžēl – tradicionālists,» tā ar vieglu ironiju un nedaudz skumji sevi raksturo jubilārs, it kā «tradicionālists» būtu lamu vārds. U.Zuters neslēpj, ka viņam patīk iet dabā tuvākā un tālākā apkārtnē, stundām tur gleznot, atklājot bagāto krāsu un sīkāko toņu pasauli. Mākslinieks nepārveido realitāti, bet rāda to tādu, kādu mēs to skatām ik brīdi. Viņš nemeklē krāšņus skatus, efektīgus rakursus un kliedzošas toņu kombinācijas. Gluži otrādi, gleznotājs it kā mums grib teikt, kas viss ir nozīmīgs, jāprot tikai vērīgi ielūkoties dabā.
U.Zutera ainavas ir ļoti harmoniskas, mierīgas, pilnas apcerīguma. Skatiens lēni slīd gleznas dziļumā (priekšplāni lielākoties ir brīvi), to autors, kā liekas, vilina mūs kaut kur tālēs – varbūt tur būsim garīgi brīvi un laimīgi. Kompozicionāli ainavas un klusās dabas kārtotas horizontāli, arī to formāts galvenokārt ir garenisks, kas pastiprina garīga līdzsvara izjūtu. Viņu saista rudens, ziema, pavasaris, agras rīta un vakara stundas, mijkrēslis un migla, kad daba top tonāli bagāta un vedina mūs uz pārdomām. U.Zuters ir patiesi izteikts reālists, viņš neceļ gaisa pilis, bet ar abām kājām stabili stāv uz mūsu mīļās zemītes. Acīmredzot tamdēļ viņš pret savu darbu un visu pārējo izturas ar lielu cieņu un bijību. Tā ir ļoti latviska attieksme pret pasauli, kas sevī ietver arīdzan dvēselisku smalkumu un jūtīgumu pret skaisto.
Klusās dabas ir tonāli vienveidīgākas, mazāk uzsvērta priekšmetu materialitāte. Tās ir piepildītas ar lietām, un tām varbūt pietrūkst dabiskuma.
Izstāde ir ļoti labi noskaņota, darbi lieliski izkārtoti, tie viens otru papildina, tādēļ pirmajā mirklī liekas, ka visas 45 gleznas ir mākslinieciski līdzvērtīgas. U.Zuteram padodas panorāmiskas ainavas («Lielupe ziemā», «Skats uz Lediņiem», «Vakars Langervaldē», «Novakare Kandavā»). Toņu ziņā darbi lielākoties ir patumši («Garozas iela Jelgavā», «Rubeņu ceļš»). Dažkārt mākslinieks palaiž otu brīvāk, kā saka, nedaudz izlādējas, tad top tādi gleznieciski brīvi darbi kā «Millenium», «Priedes» vai «Koki mežmalā II». Jelgavniekus droši vien iepriecinās tāds «apaļš» darbs kā 1998. gada «Jelgava». Varētu atzīmēt arī citus, bet tad jau raksta vietā iznāktu katalogs. To nu gan neatkārtošu, tik aicināšu visus atrast laiku iegriezties muzejā, kur U.Zutera gleznas iepriecinās ne vienu vien skatītāju. Mums pilsētā dzīvo lieliski mākslinieki, bet viņi ne tik bieži rīko savas personālizstādes.
