Šķiet, ka vasaras trakā tveice ir mūs pametusi un makšķernieki var posties rudens piedzīvojumiem, jo, tāpat kā pavasara cope pēc ledus paliem, tā rudens vienmēr nes daudz pārsteigumu un trofeju zivis.
Ko pašreiz ķeram un kur?
Daugavā nav ne dienas, kad vīri neizvilktu pa kādam samam. Brīžiem kvoka skaņas jau sāk krist uz nerviem, bet ko padarīsi. Vīri strādā ne pa jokam. Gaujā sācies mežeņu – meža vimbu – laiks. Lēnām laižoties ar laiviņu uz leju pa upi, ir viegli piekļūt tām klāt, un tad ar slaidu, mailei līdzīgu seklu voblerīti meženes cope ir garantēta. Šī zivs ir viegli atrodama, jo parasti sevi nodod jau pa lielu gabalu ar pamatīgu šļakstīšanos. Vienīgi no gastronomiskās puses skatoties, to pagatavošanai derēs tikai kūpināšanas metode. Tad viņa patiešām ir ļoti garšīga, bet citādi – viens vienīgs asaku kamols.
Jūrā ir sākušas ķerties butes, un šis laikam būs tas gads, kad plekstes pie krasta atpeldējušas neraksturīgi ātri. Taču viss ir likumsakarīgi, jo jūlija sākumā divas nedēļas pūtušais ziemeļrietumu – rietumu vējš savu padarīja un pienesa Kurzemes jūras krastā līdz plus deviņiem grādiem vēsu ūdeni. Man jau tas likās aizdomīgi, un es nenocietos, lai jūlija beigās neaizšautu uz jūru. Piecas stundas darba, un 7,4 kilogrami krastā. Tas bija lieliski, jo vairāk tāpēc, ka citi plekstu mednieki vēl turpina kaut ko gaidīt. Viss notiek! Ir tikai jāvēro vēji un jābrauc. Sākumā plekstu vairāk ir posmā no Liepājas līdz Ventspilij, vēlāk jau arī virs Ventspils to cope aizies pa īstam.
Savukārt jūras līcī, Saulkrastos, no laivas labi ķeras asari. Tāpat strīpaiņi lielā daudzumā ir sanākuši Daugavas grīvā un ne tikai. Bija moments, kad ļoti labi lomi ķērās turpat Rīgas HES pakājē, netālu no lieguma zonas beigām. Daugavā aktīvi kļuvuši zandarti, taču lielāki un vairāk copes ir nevis uz gumijas zivīm vai kādiem citiem mānekļiem, bet gan uz mailēm vai to filejām. Vienā reizē, piebraucot pie upes, sastapos ar lietuviešiem, kas mūsu pusē bija apmetušies uz nedēļas copi. Tad nu viņi tieši ar dzīvajām zivīm katru dienu tika pie vismaz četriem skaistiem zandartiem, nemaz nerunājot par zemmēriem.
Tiem, kas dodas balto zivju copē, joprojām varu pateikt, ka labi «strādā» tieši saldā barība, jo ūdens temperatūra ir ļoti augsta. Nav ko kautrēties no saldo atraktoru lietošanas. Ja nezināt daudzumu, tad standarta versija ir 250 gramu šķidrā atraktora uz trīs kilogramiem iebarojamās barības. Šādu sadalījumu tad arī vajadzētu ievērot.
Usmas labumi
Katru gadu augustā cenšos vismaz pāris reižu aizbraukt uz Usmas ezeru. Kas tur vilina? Tie ir brekši un zuši. Parasti tieši augusts ir to labākais laiks. Vismaz Usmā, savukārt upēs breksim un zutim labāki rezultāti ir jūnijā un jūlijā.
Atgriežoties pie Usmas ezera… Pa šiem gadiem ir izstrādājies darbības plāns, kuru ievēroju un kas darbojas ļoti labi. Arī pēdējā reizē, aptuveni pirms nedēļas, savā ierastajā vietā biju ap pieciem pievakarā. Iejaucu ap trīs kilogramiem «Timar» brekšu barības, pieliku klāt šā paša zīmola brekšu un slieku šķidro atraktoru un aptuveni kilogramu zemes. Kamēr saliku laivā nepieciešamo, jo biju sagatavojies copēt visu nakti, un ar laivu aizbraucu uz savu ierasto vietu ezerā, barības sīkās daļiņas bija pievilkušās ar mitrumu un tātad, kas ir galvenais, pēc iebarošanas neveidoja mākoni. Tas ir svarīgs faktors, jo stājos un liku laivu uz enkuriem aptuveni piecu metru dziļumā, un brekšus copēju tikai un vienīgi ar ziemas makšķerīti. Varēju barot, kā vasarā ierasts – ar saspiestām bumbām, bet daudz labāk bija to darīt ar lielajām ziemas barotavām, turklāt neatvērt tās pie grunts, bet gan metrus divus virs. Kādu stundu nekas nenotika, bet tad pienāca plicīši. Tā kā bija pievakare un saule jau aiz koku galotnēm, sagatavoju vieglo gruntenīti ar diviem zušu āķiem un naktstārpiem. Tā domāta zušu copei. Var izmantot arī pludiņmakšķeri – izvēle ir katra paša rokās. Lielais breksis, kā jau tas pēdējos gados ierasts, sāka ņemt tikai, iestājoties naktij. Izmantoju ziemas makšķerīti. Protams, neliku tievās ziemas aukliņas, bet gan 0,16 milimetru, 3,5 gramu mormišku un baltos tārpus uz āķa. Labākā ēsma breksim, protams, ir kaudzīte motiļu, bet patlaban tie grūti iegūstami. Iestājoties tumsai, jau pirmajās stundās aktīvi bija zuši. Ar šo «puiku», kad ieceļ laivā, gan sākas jautrība, bet, tā kā bija nakts vidus un visapkārt valdīja pilnīgs klusums, jau iepriekš izkārtoju mantas tā, lai, ņemoties ar šo čūskulēnu, iznāktu mazāk trokšņot, jo, piemēram, pēdējā reizē divi noķertie bija 70 un 80 centimetru gari.
Daugavas lomi
Patlaban, kad ir stipri nolaists ūdens starp Rīgas un Ķeguma HES spēkstacijām, sarosījušies plēsēju copmaņi, jo šo situāciju, kad zivis ir koncentrējušās upes bedrēs, izmanto daudzi. Man pašam ir vairākas vietas, kur vakaros regulāri braucu mēģināt ar smagajām gruntsmakšķerēm un naktstārpiem sagūstīt kādu ūsaini. Labākā kombinācija uz 5/0 āķa ir mailītes fileja kopā ar dažiem naktstārpiem. Visbiežāk pietiek ar pāris pirmajām tumsas stundām, jo, ja zivij ir ēstgriba, tā piesakās ļoti ātri. Ja līdz pulksten diviem naktī copes nav bijis, var pavisam mierīgu sirdi doties mājup, jo ļoti reti ir gadījies tā, ka sams aktivizējas uz rīta pusi. Iemetot gruntsmakšķeri, neaizmirstiet noregulēt bremzi, citādi sanāks kā manam kolēģim, kas vienas nakts copē šķīrās uzreiz no diviem makšķerkātiem. Jau četrus kilogramus smags sams, sajutis mutē dzelzi, ļoti strauji cērtas mukt, un, tā kā ūsaiņiem lietojam vismaz 0,4 milimetru pavadas, bieži vien makšķerkāts aizlido pa gaisu acu priekšā un atliek vien nožēlot savu aizmāršību un nolaidību.◆
