5642 un 4810 metru – iespaidīgs augstums, kurā ne katram ir pa spēkam nokļūt. Minētie cipari raksturo Elbrusa un Monblāna virsotnes, tur savu kāju jau 19 gadu vecumā spēris drosmīgs un apņēmīgs jelgavnieks Jānis Brūveris.
5642 un 4810 metru – iespaidīgs augstums, kurā ne katram ir pa spēkam nokļūt. Minētie cipari raksturo Elbrusa un Monblāna virsotnes, tur savu kāju jau 19 gadu vecumā spēris drosmīgs un apņēmīgs jelgavnieks Jānis Brūveris. “Nepieciešama spēcīga motivācija,” tādu sasniegumu iespējamību īsi paskaidro pats jaunietis.
Pēc sazināšanās ar Jāni gaidījām ciemos skarbas pieredzes izvagotiem sejas pantiem apveltītu sīkstas miesas būves dēkaini. Norunātajā laikā redakcijā ieradās no skata parasts puisis. “Vai jūs esat Jānis Brūveris, kas uzkāpis Elbrusā un Monblānā,” jautāju, lai novērstu savas aizdomas, ka uz tikšanos rūdītā alpīnista vietā atvainoties par tā aizņemtību atnācis kāds viņam pazīstams jauneklis. “Jā, tas esmu es,” atbildēja smaidīgais puisis.
Pirmie soļi uz augšu 8. klasē
Pirmās alpīnisma pamatiemaņas jelgavnieks ieguvis pie sporta tūrisma kluba “Remoss” instruktora Normunda Hofmaņa. Toreiz puisis mācījās Spīdolas ģimnāzijas astotajā klasē. Pēc pāris gadu cītīgiem treniņiem Jānis tepat Latvijā piedalījās pirmajās alpīnisma sacīkstēs. “Tautas valodā dēvētās “Zelmas sacensības” toreiz notika Bauskā. Tur dalībnieki pārbaudīja savas spējas uz dolomīta atseguma. Tajā brīdī sapratu – man ļoti patīk alpīnisms,” pirmos soļus uz virsotnēm atminas Jānis.
Sākās dedzīga nepieciešamās informācijas meklēšana, un puiša acīm garām nepaslīdēja kalnu skolas mācību programma Rīgā. Tā 2005. gada decembris uzskatāms par Jāņa ienākšanu alpīnistu saimē.
Sākumā zināšanu bagāžu pildīja informācija par ekipējumu un citiem alpīnismam piederīgiem knifiem. Praktiskās nodarbības norisinājās Ieriķos – censonis apguva mākslu rāpties pa apledojušām virsmām. “Latvijā diemžēl nav kur plašāk izvērsties. Šeit varam apgūt tikai pamatiemaņas. Pamatīgāku praksi iespējams iemantot vienīgi aiz robežām,” stāsta Jānis. Mācību programma puisi aizveda uz Kaukāza kalniem. Tā jau bija daudz nopietnāka pārbaude.
Patiesībā viss ir citādi
Pērnā gada jūlija beigās kursantu grupa no Rīgas vilciena izkāpa Maskavā. No Krievijas galvaspilsētas topošie alpīnisti mēroja divu dienu ceļu uz Naļčiku, kur sākās īstās nopietnās kalnu nodarbības.
Jau ierodoties kalnu pakājē, puisis sapratis, ka televīzijā redzētais no patiesā krasi atšķiras. “Pirmo pārsteigumu sagādāja atšķirīgais dienas cikls. Sākumā uzturējāmies kalnu ielejā. No rīta izlīdu no telts, bet sauli neredzēju, jo spīdeklis vēl ilgi atrodas aiz kalna. Ielejā stari sāk sildīt tikai ap pulksten divpadsmitiem. Turklāt ārā ir ļoti auksts, lai arī virs galvas spīd saule,” atminas alpīnists.
Kaukāzā visa grupa trīs nedēļas dzīvoja teltīs. Nav vienkārši tik ilgi būt prom no veļas mašīnas, dušas, dīvāna un tualetes. Jānis tādos apstākļos īpašas grūtības nesaskata, vien piebilst – galvenais ir draudzīgs kolektīvs. Nav iespējams izvairīties no konfliktiem, puisis sapratis, ka kalni atklāj cilvēka īsto būtību. “Vēlies to vai ne, bet slēptākās rakstura īpašības atklāsies, jo kalnos visu laiku jāsadzīvo ar stresu. Grūti spriest par sevi, vai “uzpeldēja” kāda pārsteidzoša rakstura šķautne. Tas labāk zināms maniem biedriem. Par vienu gan esmu pārliecināts – spēju ilgstoši dzīvot bez ikdienā ierastā komforta un labierīcībām,” atklāj Jānis. Latvijā, protams, nenākas divas nedēļas iztikt bez mazgāšanās, kā arī ēst no netīras bļodiņas. Lielu daļu laika kursanti gan pavadīja alpīnistu nometnes tuvumā, kur bija pieejamas visas ērtības. Dabiskās vajadzības augstāk kalnos? “Aizej aiz akmens, un lieta darīta,” smej jelgavnieks. Vai tā nevar iekāpt kāda cita atstātā “vēstījumā”? “Jāskatās zem kājām! Tad “šmuce” negadīsies,” viņš pamāca.
Pirmais – “piectūkstošnieks”
Kalnu mācību noslēdzošā nedēļa vainagojās ar pirmo nopietno kāpienu – Jānis sasniedza 5642 metrus augsto Elbrusa virsotni.
Pirmajās divās mācību nedēļās kursanti cīnījās ar dažādām nelielām smailēm. Tie, kas pirms tam bija pieteikušies kāpienam uz Elbrusu, palika nometnē, pārējie devās mājās. Kā noprotat, Jānis palika.
Pirmajā dienā alpīnistu grupa ar pacēlāju sasniedza 3900 metru augstumu. Tālāk ceļu turpināja kājām un 300 metru augstāk izveidoja telšu nometni. Pēc pārlaistas nakts grupa kāpa vēl 600 metru augstāk, sasniedzot jau 4800 metru atzīmi virs jūras līmeņa. Tur stundu pasēdēja, ieturēja maltīti un kāpa atpakaļ lejā uz nometni.
Pulksten trijos naktī sākās ceļojums uz virsotni. Pēc piecām stundām jelgavnieks jau sasniedza pašu spici. “Nevajag domāt, ka visu to laiku mēs kā kino varoņi karājāmies pie stāvām klinšu sienām. Galvenokārt tā bija iešana pa sniega takām.” Izklausās pēc vienkāršas pastaigas, bet alpīnists uzreiz kliedē radušos priekšstatu. “Tāda iešana nav viegla, jo visu laiku jākāpj kalnā. Soma nav smaga – uz virsotni ņem līdzi vienīgi rezerves apģērbu un nedaudz pārtikas. Elbruss ir izdzisis vulkāns, tādēļ reizēm no plaisām paceļas sēra gāzes, kas kāpšanu padara neiespējamu, jo trūkst elpas. Tomēr mums paveicās.”
5000 metru augstumā ceļš turpinājies pa horizontāli, un pārvietoties bijis ļoti viegli. Kāpiena beidzamā daļa gan bija stāva. “Bieži vien veicu trīs soļus, un kādu brīdi nācās atelsties, jo nebija spēka.”
Zemāk, bet grūtāk
Pa ceļam uz Elbrusu Jāņa redzeslokā nonāca informācija par citu sagatavošanās kursu – viens no labākajiem Latvijas alpīnistiem Kristaps Liepiņš māca kursantus pirms došanās uz Monblānu. Protams, jelgavnieks pieteicās. Šīs mācības jau bija daudz sarežģītākas un nopietnākas. Jānim pievienojās jelgavniece Maija Grosa, un K.Lejiņš drīz vien savā pastkastē saņēma abu jauniešu pieteikumus. Mācības notika gan pie Alpu pilsētiņas Šamonī, gan Sardīnijas salā. Pienāca lielais kāpiens. Beidzamā pietura uz kalna bija 3800 metru augstumā. Pacēlāja mājā alpīnistiem vajadzēja pat nakšņot koridorā pie tualetēm, jo citur nebija vietas. Nometni grupa pametusi pulksten divos naktī. Kāpiens vedis gan uz augšu, gan uz leju. Pēdējā daļā visus pārsteidzis ļoti spēcīgs vējš. Tiklīdz pagriezušies pa labi (kāpiens kalnā nenotiek taisni uz augšu, bet gan zigzag veidā), pūta sejā un nevarēja paelpot. Līdz šai cīņai ceļā bija pavadītas jau sešas stundas, un par sevi lika manīt nogurums. Reizēm prātā esot iezagusies doma: ko es te vispār daru? Tomēr iekšēji nolemts, ka, sēžot mājās dīvānā, tādas izjūtas un dabas skatus nepiedzīvot. Spītējot grūtībām, virsotne sasniegta.
Maijai skatīt pasauli no Monblāna virsotnes tomēr neizdevās, jo vienam viņas biedram kļuva slikti un tika kopīgi nolemts atgriezties nometnē.
Kļūda var maksāt visu
Par alpīnistu nevar kļūt katrs piedzīvojumu meklētājs, iedvesmojoties uz varoņdarbiem pēc televīzijas pārraidēm. Jānis sapratis, ka pārgalvībai kalnos nav vietas. “Nevar skriet, kur ienāk prātā! Jābūt ļoti uzmanīgam un nepārtraukti jādomā par katru kustību. Jebkura kļūda var maksāt dzīvību. Turklāt riskam pakļauti arī biedri, ar kuriem savienojies atsaitē, kopā dodies pretī virsotnei.” Jelgavnieks atklāj arī cīņu pašam ar sevi, jo, viņaprāt, nav pareizi atkāpties brīdī, ja pārņēmis nogurums vai apsalis pirksts. Bet vienlaikus jāklausa veselajam saprātam. “Nav vērts tēlot varoni un censties cīnīties pāri savām spējām. Rezultāts būs vienkāršs – nopietni veselības draudi sev un citiem. Ja jūtu, ka vairs nevaru, necentīšos nodarīt sev pāri. Šā iemesla dēļ ceļā uz Everesta virsotni bojā gājis tik daudz cilvēku. Skatījos filmu, kurā rādīja amerikāni – vīrs samaksāja 60 tūkstošus dolāru, lai viņu iekļautu ekspedīcijā. Astoņus tūkstošus metru augstumā viņš jau rāpoja uz ceļiem, bet nepadevās, un rezultāts bija bēdīgs. Tas, manuprāt, ir pagalam stulbi.”
Vairumam cilvēku nav izprotams iemesls, kādēļ mocīt sevi un kāpt kalnos, dažkārt sabojājot veselību vai pat zaudējot dzīvību. Jānis to nedara, lai izceltos apkārtējo vidū. “Nemēģinu citiem kaut ko pierādīt. Kāpšana kalnos galvenokārt ir sevis pārvarēšana un pierādīšana, ka spēju par sevi pastāvēt arī ekstremālākos apstākļos. Tas ir mans vaļasprieks. Tiklab varētu jautāt skeitbordistiem, kāda jēga sev lauzt kaulus un dauzīt galvu? Piesaista risks un adrenalīns.” Puiša nodarbošanās sagādājusi kreņķus mammai Ivetai. Turklāt viņa nav zinājusi, ka dēls grib kāpt Monblānā. Puiša nodomu Iveta atklājusi iepriekšējā vakarā, kas viņai maksājis negulētu nakti. Atgriežoties mājās, jau pieredzējušais jaunais alpīnists pastāstījis, kā tas notiek, un arī mammai priekšstats par alpīnismu tagad ir krietni izsmeļošāks, nekā to rāda televīzija.
